Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.
2003. gadā Oldenburgas Svētā Jāņa ordeņa apakškomanda pārņēma draudzes sponsorēšanu Latvijā no toreizējās Oldenburgas Diakonijas draudzes (Diakonisches Werk). Toreiz es pat nezināju, kur tieši atrodas Latvija, nemaz nerunājot par Liepāju, un neko nezināju par daudzajām vēsturiskajām saiknēm starp Oldenburgu un Latviju.
Dažas nedēļas vēlāk vētrainā jūras braucienā es kopā ar Rocksien pāri un 5,5 tonnu kravas automašīnu ar palīdzības sūtījumiem ar prāmi aizpeldēju uz Liepāju, kur ieradāmies vakarā pulksten 22, diezgan noguruši un ar jūras slimību. Muitā mani satika slaids, garš, mazliet neveikla izskata draudzīgs vīrietis, kurš sirsnīgi sagaidīja un ar dažiem vārdiem izvadāja mani cauri neveiklajai muitas un iebraukšanas kontrolei – Latvija vēl nebija ES, un draudzīgais vīrietis jau pirmajā tikšanās reizē parādīja savu kompetenci, daudzi cilvēki Liepājā viņu pazina un saistīja ar baznīcu.
Tā es iepazinos ar mācītāju Martinu Urdzi, un mēs uzreiz viens otram iepatikāmies. Šīs pirmās tikšanās rezultātā mūsu apakškomiteja turpmākajos gados izvērsa plašu darbību, palīdzības pārvadājumus, naudas un preču ziedojumus, vairākus individuālus un trīs grupu braucienus uz Latviju, es pats Liepājā biju aptuveni divdesmit reizes. Arī vācu baznīcu atbalsta dēļ viņš Latvijā bija neērts pamācītājs, taču viņu nevarēja ne aizmirst, ne atstumt. Ar lielu neatlaidību viņš cīnījās par diakonijas draudzes saglabāšanu un ideju, un viņu nenobiedēja neveiksmes un masveida pretestība. Sinodē Rīgā, kur beidzot atkal tika atcelta sieviešu ordinācija un apstiprināts Latvijas oficiālās baznīcas arvien pareizticīgāks kurss, viņa balsi un nostāju nevarēja ignorēt.
Mārtiņš Urdze nomira 2021. gada 23. aprīlī pēc īsas smagas ļaundabīgas slimības slimības un tika apglabāts 2021. gada 1. maijā Latvijā, Azila Iļģu kapsētā pie Liepājas pilsētas vārtiem.
Par šī patversmes iemītniekiem, kur 2003. gadā vēl aizvien tika izmitināti nemierīgi cilvēki, invalīdi, vājprātīgi cilvēki un mirstoši cilvēki mežonīgā apjukumā, dažkārt gluži kā cietumā, viņš vienmēr enerģiski cīnījās, un viņš bija arī ļoti lepns, ka varēja mums parādīt, kā 10 gadus pēc ES palīdzības uzsākšanas apstākļi bija būtiski uzlabojušies gan strukturāli, gan saturiski – mums ātri atpazīstami. Viņa uzticība slimajiem, vājajiem, invalīdiem un nelabvēlīgā stāvoklī esošajiem visā reģionā bija neticama, viņš bija drosmīgs savas baznīcas un valsts varas priekšā, viņš neuztraucās par savu sociālo vai finansiālo stāvokli, diemžēl viņš neuztraucās arī par sevi, viņš “sakot pēc sakāmvārda” nebaidījās ne no nāves, ne no velna. Es reti esmu sastapis tik tiešu un pārliecinātu cilvēku par Evaņģēliju.
Viņam un viņa tīklam esam parādā daudzas tikšanās un pieredzi, mazas aprūpes stacijas laukos, kuras varējām apgādāt ar lietotām aprūpes gultām, kontaktus ar citām draudzēm un mācītājiem Latvijā, ekskursijas pa krāšņo Rīgu, vairākus kontaktus ar Ilgi patversmi un tās iemītniekiem, īsu lūgšanu dievkalpojumu pie pieminekļa nogalinātajiem ebrejiem Karostas pludmalē.
Dažas dienas pirms nāves Mārtiņš Urdze mani pa e-pastu informēja par savu veselības stāvokli, viņš bija mierīgs un pozitīvi noskaņots, mums bija iespēja atkal aprunāties arī pa telefonu.
Svētā Jāņa ordeņa Oldenburgas subkomandērija sēro par ilggadējā drauga un sadarbības partnera zaudējumu un cer, ka viņa mūža darbs Liepājā turpināsies.
Dr. Michael Jonas, Oldenburg