Mārtiņam aizejot mūžībā…
Sāpēm rimstoties, atmiņu smaids, dziedina!
Mūsu tēviem kalpojot savā laikā Latviešu evaņģēliski luteriskā Baznīca Vācijā, gribot negribot bērnībā nācās šad un tad tikties. Spilgti atmiņā man palicis kāds notikums Sandbijas/Zviedrijā pāvestu mājā, pagājušajā gadsimta 60-tajos. Pēc gadskārtējās t.s. Bērnu kolonijas Ēlandes (zviedru: Öland) salas vasaras priekus baudīja reizēm arī mācītāju ģimenes un arī mācītāji, vecpuiši. Tā minētajā reizē prāvestu mājā ciemojās mācītāja Pauļa Urdzes ģimene, kurā nesen, Mārtiņam bija dzimis brālītis Pēteris, mācītāja Ringolda Bērziņa ģimene, ja nemaldos, mācītājs Augusts Ķele ar kundzi un vecpuisis mācītājs Kārlis Zuika (toreiz vēl no Anglijas). Vasara bija jauka un bīstami slavenie Zviedrijas odi, Ēlandes maigo jūras vēju nemīlot, mūs nemocīja. Dzīvojām draudzīgi, brālīgi, bet pāri visam priecīgi!
Kādu dienu man brālis Ints noklausījās kādu sarunu, Mārtiņa un vecpuiša mācītāja Kārļa Zuikas starpā. Mācītājs Mārtiņam jautā, vai viņš māmiņai, kurai nesen piedzimis viņa brālītis Pēteris arī palīdzot? Uz ko Mārtiņš atbild, ka jā! Palīdzot iztaisīt “pipī”! Mācītājs un vecpuisis (no Anglijas) lāga nesaprata, kas tas “pipī” tāds esot, un lūdza Martinām, izskraidot. Atbilde bija īsa, bet skaida: tas ir “aā” no priekšas un paps to sauc par darīšanām!
Mārtiņam un man kopā kalpot un draudzēties, kā mūsu tēviem, īsti nesanāca, un tā šīs sava laika piedzīvojuma Ēlandē man vienmēr paliks kā mīļa atmiņa. Atmiņā acu priekšā redzu Mārtiņu sēžam uz Sandbijas mācītāju mājas (muižas) kāpnēm!
“Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi.” (Lk 20,38).
Brūders Klāvs