Draugam, mācītājam Mārtiņam!
Ar Mārtiņu Urdzi tuvāk iepazinos 2016. gadā, kad Liepājas Krusta draudze izstājās no LELB un sāka veidot savas attiecības ar LELBĀL (tagad LELB Pasaulē).
Kopš tā laika mūs saista gan dziļas un nopietnas sarunas un dalīšanās viedokļos, gan kopīga stāvēšana pretī pretvarām, kas ir gribējušas atņemt Krusta draudzes dievnamu un apšaubīt tās statusu. Esam dalījušies teoloģiskos jautājumos un domājuši par baznīcas vēsturi. Mūsu viedokļi ne vienmēr ir saskanējuši. Tomēr mums ir bijusi patiesa saskaņa un vienprātība par to, kas ir Baznīca un, kas ir draudze. Atļaujos teikt, ka esam bijuši vienā ceļā. Neskatoties uz dažu brīžu mūsu nesaskaņām uzskatos un izpratnē, to visu summējot, ar Mārtiņā esmu pieredzējis patiesu un dziļu draudzību. Tā noformulējās Krusta draudzes dievkalpojumos, sarīkojumos un kopības brīžos, kuros piedaloties, ieraudzīju, kā, iespējams, arī baznīcas tradicionālām darbībām neierastos procesos Mārtiņš savā vienkāršībā atklājās kā patiess Mācītājs, patiešām – Kristus kalps.
Tagad Mārtiņš ir fiziski no mums aizgājis. Bet, vai tiešām? Fiziski – jā, bet ne dvēseliski. Jo, kā Krusta draudzes ļaudis saka, tie vēl turpina un turpinās Mārtiņu iepazīt.
Sabiedrībā populāram, pazīstamam cilvēkam aizejot mūžībā, par šo cilvēku tiek teikti slavinoši, cēli vārdi. Bieži tā tiek mākslīgi radīts, pilnīgi iespējams, ne īpaši adekvāts priekšstats par šo cilvēku, kurš fiziski vairs ar mums nebūs.
Vakar, pavadot Mārtiņu mūžībā, man bija pavisam cita sajūta. Atvadu vārdi, cilvēku atmiņas skanēja dziļā harmonijā ar Mārtiņa mūžu, devumu šai pasaulei un līdzcilvēkiem. Tas radīja patiesa gaišuma un iekšējas harmonijas sajūtu. Atvadoties no Mārtiņa Urdzes, abstrakti, teorētiski skaisti vārdi nav vajadzīgi. Par viņu runā viņa dzīve. Te piepildās vārdi no Jāņa Atklāsmes grāmatas: “… viņu veiktie darbi tos pavada” (Atkl. 14:13).
Protams, daudziem no mums, domājot par Mārtiņu, ir sēras un zaudējuma pieredze. To īpaši izjūt Mārtiņa tuvinieki, Liepājas Krusta draudzes ļaudis, diakonijas darbinieki un neskaitāmie cilvēki, kuriem Mārtiņš ir palīdzējis, kurus atbalstījis, kurus uzklausījis, kurus mācījis.
Mārtiņa dzīves moto un devīze izpaudās vienā vārdā, kas arī likts Liepājas Krusta draudzes interneta mājas lapas nosaukumā “kalpot”. To var apliecināt draudzes locekļi, draugi un paziņas, arī neskaitāmie dzīves pabērni, kurus Mārtiņš uzrunāja, vadīja, noglāstīja, kuriem uzsmaidīja, palīdzēja, kurus savā ziņā arī glāba. Viņā atklājas ptiesas un grūtas kalpošanas lielais skaistums.
Mārtiņš bija patiesi atklāts, godīgs, bet arī maigs un iejūtīgs. Viņa atklātums un godīgums ne vienmēr bija patīkams un viegls. Tas mums parādīja pašiem sevi. Un Kristu. Arī Kristus taču mums aicina mainīties. To aicināja Mārtiņš. Pats to arī spējot un to īstenojot. Viņa prioritātes bija nevis ārējas un egoistiskas, bet tās balstījās viņa nerimstošajos meklējumos pēc Patiesības, pēc Kristus. To simbilizējot, pēc paša Mārtiņa vēlēšanās, pie viņa kapa, līdzās viņa aprūpēto ļaužu atdusas vietām tiks novietota Kristus statuja ar atvērtām rokām.
Viņš izveidoja patiesi dzīvu draudzi. Kā Kristus kalps, draudzes gans, kas ved cilvēkus pie lielā Labā Gana. Viņš nevienā dimensijā nebija atrauts no realitātes, kā tas vienā vai otrā situācijā ir manāms pie viņa amata brāļiem vai māsām. Mārtiņam ārējas formas nebija svarīgas. Tieši tas piesaistīja cilvēkus, Kristus, Patiesības meklētājus. Pie viņa piepildījās apustuļa Pētera vārdi: ’“jūs paši kā dzīvi akmeņi tiekat uzcelti par garīgu namu” (1. Pēt 2:5). Tā arī Liepājas Krusta draudze vispirmām kārtām ir Garīgs nams.
Arī Mārtiņa garīgais nams šajā dzīvē nu ir uzcelts. Bet katra celtne ir jāuztur, jāpiepilda, jāapdzīvo. To lai darām mēs – līdzgaitnieki, draugi, domubiedri – kalpojot, pieaugot, ejot uz priekšu. Bet Mārtiņu turpināsim iepazīt, arī viņam ejot tālāk Kristus tuvumā mūžībā.
Kārlis Žols