Ieraksts ir automātisks tulkojums no DeepL Translate.
Dārgie Martina draugi!
Dārgie ceļabiedri!
Laipni lūdzam uz piemiņas dievkalpojumu ar lūgšanu par Martinu Urdzi.
Kamēr mēs šodien domājam par Martinu, tajā pašā dienā Latvijā notiek bēru dievkalpojums.
Dievs, kas mums, cilvēkiem, sevi iepazīstināja ar vārdiem: “Es esmu šeit, lai jūs nāktu”, Viņa Dēls Jēzus Kristus, mūsu brālis, un Svētais Gars, mīlestības un žēlsirdības pilns, pavadīs mūs mūsu piemiņā.
Mēs apstājamies lūgšanas klusumā.
Dievs, mēs ar smagu sirdi atvadāmies no Mārtiņa Urdzes un tagad nododam viņu Tavās rokās.
Dievs, Tu zini mūsu domas, Tu zini, kas kustina mūsu sirdis, Tu jūti mūsu bēdas mūsu sirdīs.
Šajās stundās un nedēļās mūsu prātos ir tik daudz atmiņu. Atmiņas par daudzām skaistām, laimīgām un aizraujošām stundām, ko piedzīvojām kopā, kā arī atmiņas par grūtiem brīžiem, ko piedzīvojām kopā, un tu biji Dievs mums līdzās.
Neskatoties uz visām skumjām, galvenokārt ir jūtama liela pateicība par dzīvi dārgam cilvēkam, ar kuru kopā mēs piedzīvojām daudzas lietas un kurš mums daudz ko deva.
Dievs, Tu esi devis mums dzīvības zīmi savā Dēlā Jēzū Kristū, Viņa dzīvē, krustā un augšāmcelšanā, un Tu esi devis mums cerību, cerību, ka Tava mīlestība izturēs ļaunumu un apvienos mūs kopienā, kurā mēs esam cits citam līdzās. Dievs, Tu esi devis mums cerību, ka Tava mīlestība ir stiprāka par nāvi. Tavai mīlestībai, Dievs, mēs uzticam mūsu mirušos, un, lūdzu, Dievs, esi arī ar mums ar savu mierinājumu.
Vārdi no 36. psalma
Kungs, tava labestība sniedzas tik tālu
debesis ir
un tava patiesība
ciktāl tas attiecas uz mākoņiem.
Tava taisnība stāv kā Dieva kalni un Tavs taisnīgums kā liels dziļš Kungs Tu palīdzi cilvēkiem un dzīvniekiem.
Jo tu, Dievs, esi dzīvības avots, un tavā gaismā mēs redzam gaismu.
Mārtiņa piemiņa
Dārgie ceļabiedri.
Tagad es vēlos ielikt Mārtiņa dzīvei bildes rāmi. Es vēlos sniegt pārskatu tiem no mums, kuri bija saistīti ar Mārtinu no ļoti dažādām dzīves jomām. Pēc tam es kopā ar Olafu Kreicmani ceru, ka jūs ar mums dalīsieties daudzās atmiņās un stāstos, sniedzot nelielu ieguldījumu.
Nāciet pie Manis visi, kas strādājat un esat apgrūtināti, un Es jūs atpūtināšu (Mateja evaņģēlijs, 11:28).
Šis Jēzus vārds ir Mārtiņa dzīves centrā un ne tikai. Tas viņu pavada, tas viņu virza. Šis Jēzus vārds dod Mārtiņam nesatricināmu cerību, pārliecību un spēku nest labo vēsti par Dievu tiem, kuri nav dzīves saulainajā pusē, – būt viņiem tuvu, izrādīt cieņu, sniegt viņiem pašapziņu un pārliecību, ka Dievs ir tavā pusē.
Tas kļuva par viņa dzīves sapni un realitāti – dibināt diakonijas draudzi.
Vecāki viņu ļoti ietekmēja. Viņa tēvs ir latviešu draudzes mācītājs Rennplatz rajonā. Viņš izveidoja darbnīcas invalīdiem, kurās šodien strādā vairāk nekā 300 cilvēku. Viņš nenogurstoši cīnās par cilvēkiem, viņš ir svētīgs stresa faktors Oldenburgas pilsētas sociālo lietu vadītājam.
Mārtins uzaug nelielā daudzdzīvokļu mājā kopienas vidū kopā ar agri mirušo brāli Pēteri, māsu Tabitu un brāli Tomu.
Viņa māte, uzticīga, pieticīga un apbrīnas vērta mācītāja sieva, pēc vīra nāves pati vadīs draudzi Anglijā kā mācītāja.
Ģimenei raksturīga dziļa, pašsaprotama un neuzbāzīga dievbijība, un Martins ir uzticīgs VFB Oldenburg fans visu mūžu. Mārtiņš cīnās jaunības gados, dumpinoties un jau studiju gados uzņemoties atbildību par latviešu draudzi.
Pēc teoloģijas studijām viņš ieguva medmāsas izglītību un vairākus gadus strādāja šajā profesijā. Deviņdesmito gadu sākumā Martins devās uz Latviju ar mērķi kopā ar brāļiem un māsām dibināt sociālo centru Latvijā, valstī, kas pēc grūti izcīnītās neatkarības atgūšanas piedzīvoja satraukumu.
Pēc vienas un otras neveiksmes Mārtiņš dibina diakonijas centru Liepājā. Viņš kļuva par mācītāju depresīvajā Kreickirche draudzē.
Sapnis par diakonijas draudzi kļūst par realitāti.
Viņš nenogurstoši pulcē ap sevi cilvēkus, saved viņus kopā, izmanto savus starptautiskos kontaktus.
Daudzi diakonijas dievkalpojumi notiek Kreickirche draudzes telpās. Daudzi cilvēki izmanto darbu ar bezpajumtniekiem un zupas virtuvi. Palīdzību un atbalstu sniedz apģērbu veikals, bezmaksas medicīniskā aprūpe, daudzas pašpalīdzības grupas un invalīdu tikšanās vieta.
Mārtiņa Bībeles studijās un dievkalpojumos iesaistītie cilvēki paši izsaka savu viedokli. Viņš uzklausa cilvēkus, novērtē viņu viedokli par dzīvi un ticību Dievam.
Onkoloģiskās slimnīcas apmeklējuma laikā Martins satiek Liepājas Pedagoģiskās koledžas mākslas pasniedzēju Aiju. Viņa ienes krāsas ne tikai viņa spartāniskā dzīvoklī un viņu dēlam Ivaram.
Aija, viņa dzīves mīlestība, ir lieliska sarunu un dzīves partnere. Seko intensīvi un laimīgi gadi.
Pēc labiem 15 gadiem Aija mirst no vēža, Martins ir viņai blakus.
Martins turpina cīnīties un
Martins turpina nenogurstoši cīnīties par uzlabojumiem sociāli nelabvēlīgā situācijā esošajiem. Viņš padara Diakonijas centru par nopietnu ideju un padomu avotu un partneri Liepājas pilsētai.
Ar viņu iepazīstas Latvijas Veselības un sociālās labklājības ministrija.
Viņš cīnās vientuļā pozīcijā pret nacionālo baznīcu un bīskapu, kas neatlaidīgi pieturas pie fundamentālistiskās izpratnes par kristīgo ticību un dzīvi.
Tomēr daudzi cilvēki viņu novērtē kā godīgu un drosmīgu cilvēku, kurš cīnās par savu pārliecību un nežēlo sevi.
Pacilāts savas ģimenes un draudzes mīlestībā un rūpēs, kā viņš rakstīja vienā no saviem pēdējiem e-pastiem, viņš nomira pirms dažām dienām.
Un Mārtiņš mirst uzticībā: Mans Glābējs ir dzīvs.
Alfrēda lorda Tenisona dzejolis manu domu un atmiņu noslēgumā.
Martin kämpft weiterhin unermüdlich für Verbesserungen für sozial Benachteiligte. Er macht das Diakonija-Zentrum zu einer ernstzunehmenden Quelle für Ideen und Ratschläge und zu einem Partner für die Stadt Liepaja.
Das lettische Ministerium für Gesundheit und Soziales lernt ihn gerade kennen.
Er kämpft einen einsamen Kampf gegen die Landeskirche und die Bischöfe, die auf einem fundamentalistischen Verständnis des christlichen Glaubens und Lebens bestehen.
Viele Menschen schätzen ihn jedoch als einen ehrlichen und mutigen Mann, der für seine Überzeugungen kämpft und sich nicht schont.
Wie er in einer seiner letzten E-Mails schrieb, starb er vor wenigen Tagen, hochgehoben durch die Liebe und Fürsorge seiner Familie und seiner Gemeinde.
Und Martin stirbt im Vertrauen: Mein Retter lebt.
Das Gedicht von Alfred Lord Tennyson am Ende meiner Gedanken und Erinnerungen.
Smilšu krasta šķērsošana
Saulriets, vakara zvaigzne
Skaidrs aicinājums man
Un nebūs smilšu krasta kraukšķināšanas.
Kad es dodos jūrāTaču, lai gan jūra kustas, tā, šķiet, guļ,
pārāk pilns ar skaņu un aerosolu,
Kad tas, kas nāca no bezgalīgās plašuma (dziļuma)
tagad atkal atgriežas mājās.Krēslas, vakara zvani
tad tumsa
un nebūs atvadu sēru
kad atstāju kuģi.Lai gan no mūsu laika un vietas
plūdi mani aiznesīs tālu
Es ceru, ka redzēšu savu pilotu aci pret aci,
Kad es šķērsoju krastu
Dievs, pasargā Mārtiņu.
Lūgšana
Brīnišķīgi aizsargāti ar labiem spēkiem,
mēs ar pārliecību gaidām to, kas varētu nākt.
Dievs ir ar mums vakarā un no rīta
un noteikti katrā jaunā dienā.Amen
Jürgen, Oldenburg, 2021. gada 1. maijā