Es Mārtiņu pazinu laikā, kad strādāju Diakonijas Centrā Rīgā. No visiem, visiem, visiem mācītājiem un teologiem, ko es savā dzīvē esmu sastapusi, mani visdziļāk ir aizskāris viņš. Viņš sekoja savai iekšējai balsij, mīlēja cilvēkus un ticēja. Es nekad neaizmirsīšu viņa uzstāšanos vienā no Latvijas sinodēm laikā ap 2000 gadu. Mārtiņš nebaidījas teikt savu viedokli un runāt patiesību, kad visi – visas gudrās galvas un veiksmīgie mācītāji klusēja. Es nekad neaizmirsīšu, kā Arhibīskaps Vanags viņa runu izsmēja un nostādīja viņu par dumju. Es nekad neaizmirsīšu, ka tas ar viņu neko neizdarīja – viņš turpināja savu ceļu. Viņam nebija bail, kad visi citi baidījās par savu vietu, par savām ērtībām, par savu pozīciju Latvijas Baznīcā.
Es toreiz tikai skatījos un brīnījos. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju, ka daudz kas šajā pasaulē nav tā, kā tas izskatās. Es toreiz gribēju būt liela un ko lielu paveikt un meklēju, kas tas ir priekš manis. Un Mārtīņš lika man domāt. Es šobrīd strādāju Austrijā par mācītāju mazā diasporas draudzē und esmu pateicīga, ka es to drīkstu šeit darīt. Un es esmu pateicīga Mārtīņam par īso, bet bezgala vērtīgo sastapšanos. Tā mani pavada un dod pārliecību par to, kas šajā dzīvē ir patiesi vērts. Paldies Mārtiņ! Man tik ļoti žēl, ka es tevi šeit nekad vairs nesastapšu.
Dace Dišlere – Musta