Piemiņas uzruna Mārtiņa dzimšanas dienā

Mācītāja Jirgena Filipsa (Jürgen Philipps) uzruna Mārtiņam Urdzem veltītajā piemiņas brīdī 2021. gada 27.augustā.

Mīļā draudze!

Un tagad saka tas Kungs, kas Tevi radījis:
Nebīsties, jo es tevi atpestīju;
es tevi saucu tavā vārdā;
tu esi mans.
(Jesaja 43,1).

Nebīsties, teica Dievs, saka Dievs Mārtiņam, saka Dievs mums. Tu esi pasargāts manā mīlestībā, dzīvē, miršanā un nāvē, tagad un uz visiem laikiem.

Jo es Tevi atpestīju, es jūs atpestīju, saka Dievs, mana mīlestība pret jums nepazīst robežas.

Es Tevi saucu Tavā vārdā, Mārtiņ. Es pazīstu tavu spēku un arī tavu vājumu, un arī visu to smagumu, ko tu nesi kopā ar tiem cilvēkiem, kurus Dievs tev uzticēja.

Dievs saka: Es tev eju līdz. Es esmu kopā ar Tevi, Tu piederi pie manis, Tu man esi mīļš. Jūs man esat mīļi.

+++

Jürgen Philipps – Piemiņas sprediķis

Dārgie Martina draugi!
Dārgie ceļabiedri!

Laipni lūdzam uz piemiņas dievkalpojumu ar lūgšanu par Martinu Urdzi.

Kamēr mēs šodien domājam par Martinu, tajā pašā dienā Latvijā notiek bēru dievkalpojums.

Dievs, kas mums, cilvēkiem, sevi iepazīstināja ar vārdiem: “Es esmu šeit, lai jūs nāktu”, Viņa Dēls Jēzus Kristus, mūsu brālis, un Svētais Gars, mīlestības un žēlsirdības pilns, pavadīs mūs mūsu piemiņā.

Mēs apstājamies lūgšanas klusumā.

Dievs, mēs ar smagu sirdi atvadāmies no Mārtiņa Urdzes un tagad nododam viņu Tavās rokās.
Dievs, Tu zini mūsu domas, Tu zini, kas kustina mūsu sirdis, Tu jūti mūsu bēdas mūsu sirdīs.

+++

Liepājas Krusta draudze un Diakonijas ļaudis

Atvadoties no Mārtiņa Urdzes

Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Jes. 43:1

Mūsdienu sabiedrības problēma ir tā, ka nav vairs paraugu, kam gribētos līdzināties. Ar laiku vienmēr tiek piedzīvots un atklājas kas nepatīkams: savtība, alkatība, viltība, nenovīdība, liekulība, varaskāre…

Ar Tevi, Mārtiņ, bija citādi. Jo ilgāk un dziļāk Tevi iepazina, jo vairāk atklājās vienkāršība, sirsnība, miers, pazemība un pieticība. Tev bija laiks apstāties un noliekties pie tiem, kam citi labprāt vai pat steigšus paiet garām. Tu prati ieraudzīt tos, kam sāp, kam ir grūti. Tev bija drosme teikt patiesību un cīnīties pret netaisnību un liekulību. Tu aicināji uz to arī citus. Tev nebija svarīgas hierarhijas un ārēja izrādīšanās. Tu centies izlīdzināt robežas starp tiem, kam ir vara, un vienkāršajiem ļaudīm, tādējādi dodot vietu uzklausīšanai, sadzirdēšanai un cilvēcībai. Galvenais bija ieraudzīt Mazo cilvēku un kaut ko labu ikvienā.

+++

Mārtiņa pēdējās nedēļas

Lieldienas

Jau pagājušā gada novembrī Mārtiņš vairs nejutās īsti labi. Viņš sūdzējās par nogurumu un apetītes zudumu, bet ilgi gaidītā brukas operācija tika pārcelta Kovida pandēmijas dēļ. Janvārī viņam vēders sāka justies uzpūties un kļuva grūti ēst. Pienāca marta sākums, pirms ārsti atrada slimības cēloni un diagnosticēja vēža metastāzes vēderā, bet precīzo augoņa atrašanās vietu tā arī neizdevās noteikt. Liepājas slimnīcas onkoloģijas nodaļā sākās ārstēšana ar ķīmijterapiju, kuru Mārtiņš turpināja mājās ar tabletēm.

Mēs labi apzinājāmies, ka Mārtiņa slimība nav ārstējama. Tai pat laikā, uzsāktā ķīmijterapija deva cerību, ka varbūt tomēr izdosies, kaut nedaudz, paildzināt viņa mūžu.

+++

Signe

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

Pirmo reizi mācītāju Mārtiņu satiku Diakonijas rīkotajā ekskursijā tālajā 1998 gadā. Ekskursija bija uz Lietuvu un kaimiņiene Zigrīga mani uzaicināja. Pēc tam uzzināju, ka brauks arī mācītājs un biju satraukta,jo domāju, ka visu ceļu vajadzēs klausīties par Dievu! Par mācītājiem nezināju neko,asociācijas tikai no filmām. Pienāca autobuss, visi kāpa iekšā, jautāju : Mācītāja nebūs? Tas ir mācītājs! – man atbildēja. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot Mārtiņu… Parasts cilvēks – jauks, smaidīgs, sirsnīgs ar lielu vācu akcentu! Mārtiņš mani sajūsmināja uzreiz, galvenais ne šajā ekskursijā ,ne arī ilgi pēc tam, mācītājs man neuzspieda domu par reliģiju un Dievu! Atļāva man aktīvi darboties un nonākt pie ticības pašai!

Liels paldies Mārtiņam par visu, ko manā dzīvē devis!

Signe

Maija Hansen

Kad iepazinu Mārtiņu, viņš galvenokārt bija Tabitas lielais brālis. Reizēs, ka tikāmies Oldenburgā, kopā karstu tēju dzerot ar visu ģimeni dzīvojamā istabā, sarunas bieži bija nopietnas, teoloģiskas un man ļoti iespaidīgas.

Iepazīstot Mārtiņu mazliet tuvāk, atklājās viņa klusais humors ar mazo smīnu, viņa futbola interese un foršā mūzikas gaume. Viņa speciālā, šlenderīgā gaita, abas rokas iebāztas kordbikšu kabatās, vienreizēja.

Kā mācītāju Mārtiņu piedzīvoju ļoti reti, bet biju ļoti pateicīga, ka viņš bija vietā 1996.gadā, un izvadīja manu vecmammu Ģiģu meža kapos pie Rucavas. Viņš atrada mierinošus, mīļus vārdus un atceros smuko gaisotni pēc izvadīšānas, kad sēdējām visi kopā ārā manas vecmammas dzimtajās mājas dārzā.

Esmu domās ar jums, visu mīļu,

Maija

“Iļģi“ iemītnieki un darbinieki

“Man palikuši tavi vārdi,
Man palikusi tava sirds,
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.”

VSAC Kurzeme, filiāles “Iļģi” iemītniekiem mācītājs Mārtiņš Urdze bija īpašs cilvēks. Cilvēks, kurš atrada laiku ikvienam, kurš nāca pretī, lai sasveicinātos un vienkārši aprunātos.

Visi ar nepacietību katru mēnesi gaidīja to dienu, kad ieradīsies Mārtiņš lai varētu doties uz dievkalpojumu.

Mūsu atmiņās Mārtiņš paliks kā vienkāršs, smaidīgs, patiess un sirsnīgs cilvēks……

Visi aprūpes centra “Iļģi“ iemītnieki un darbinieki skumjās noliec galvu un izsaka visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem.

Sigita Urdze

Reizēm es draugiem un paziņām stāstu par ģimeni. Kad vēlos raksturot ļoti speciālu cilvēku, es parasti nosaucu Mārtiņu. To es turpināšu darīt.

Ar Mārtiņu iepazinos tikai tad, kad jau biju pieaugusi. Man viņš vienmēr bija ļoti iespaidīgs, jo rīkojās tā, kā runāja. Taipat laikā, viņš nemaz nešķita briesmīgs. Viņš bija tik silts, tik atvērts un pretimnākošs.

Viņa mājās vienmēr apkārt metājās futbola žurnāli. Tas padarīja viņu tik cilvēcīgu, tik pieejamu, tik “normālu”. Tas viss kopā viņu man, savā veidā, padarīja par morālu paraugu. Paraugu, kas man neradīja nekādu spiedienu – tas nebūtu bijis viņam piemēroti; šajā ziņā tas bija ļoti viegls paraugs.

Šodien es sēžu šeit, tālu, Darmštatē. Un esmu pateicīga, ka varēju iepazīt Mārtiņu.

Sigita

Dace Dišlere – Musta

Es Mārtiņu pazinu laikā, kad strādāju Diakonijas Centrā Rīgā. No visiem, visiem, visiem mācītājiem un teologiem, ko es savā dzīvē esmu sastapusi, mani visdziļāk ir aizskāris viņš. Viņš sekoja savai iekšējai balsij, mīlēja cilvēkus un ticēja. Es nekad neaizmirsīšu viņa uzstāšanos vienā no Latvijas sinodēm laikā ap 2000 gadu. Mārtiņš nebaidījas teikt savu viedokli un runāt patiesību, kad visi – visas gudrās galvas un veiksmīgie mācītāji klusēja. Es nekad neaizmirsīšu, kā Arhibīskaps Vanags viņa runu izsmēja un nostādīja viņu par dumju. Es nekad neaizmirsīšu, ka tas ar viņu neko neizdarīja – viņš turpināja savu ceļu. Viņam nebija bail, kad visi citi baidījās par savu vietu, par savām ērtībām, par savu pozīciju Latvijas Baznīcā.

Es toreiz tikai skatījos un brīnījos. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju, ka daudz kas šajā pasaulē nav tā, kā tas izskatās. Es toreiz gribēju būt liela un ko lielu paveikt un meklēju, kas tas ir priekš manis. Un Mārtīņš lika man domāt. Es šobrīd strādāju Austrijā par mācītāju mazā diasporas draudzē und esmu pateicīga, ka es to drīkstu šeit darīt. Un es esmu pateicīga Mārtīņam par īso, bet bezgala vērtīgo sastapšanos. Tā mani pavada un dod pārliecību par to, kas šajā dzīvē ir patiesi vērts. Paldies Mārtiņ! Man tik ļoti žēl, ka es tevi šeit nekad vairs nesastapšu.

Dace Dišlere – Musta

Lauma Zušēvica

Mīļai mācītāja Mārtiņa Urdzes sērojošai ģimenei, Liepājas Krusta draudzei, draugiem!

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē Virsvaldes un savā vārdā no sirds izsaku jums mūsu visdziļāko līdzjūtību. Mēs līdz ar jums skumstam un izlūdzāmies katram Kristus mieru, jo zinām, cik pietrūkst mācītājs Mārtiņš. Viņš aiz sevis atstājis dziļas pēdas jūsu sirdīs un dzīvēs. Viņš ir kalpojis kā patiess, Kristus aicināts un iecelts, Dieva svētīts, daudz mīlēts kalps! Viņa acis spēja saredzēt jūsu vajadzības un no sirds uzticīgi un atjautīgi strādāja, lai atrastu ceļu kā palīdzēt.

+++

Andrejs Urdze

Par Mārtiņu domājot tūlīt redzu viņa smaidu – atvērtu, sirsnīgu, mīļu, labestīgu, mazliet piesardzīgu un tomēr reizē drošsirdīgu.

Viņš sevī apvienoja arī citā nozīmē divas puses – garīgo un praktisko. Tāpat kā savā laikā viņa tevs Paulis.

Viņš veica lielu darbu, neskatoties uz visiem ceļa sprunguļiem!

Lai nu viņa uzsāktais celš neizsīktu un Mārtiņš tā arī pats paliktu dzīvs – kaut mūsu atmiņās!

Andrejs

Signes veltījums mācītājam Mārtiņam!

Šis laiks…
Šis laiks pārāk īss
Lai naidotos, peltu, nīstu,
Mēs nākam, lai pasauli darītu šķīstu!
Mainītu cilvēces domas un prātu,
Kādus atgriezt, lai pasargātu –

Šis laiks pārāk īss…
Darba tik daudz – 
Tēvs! Kāpēc? 
Tik ātri, mani Mājās sauc!

Signe

Jāna Jēruma-Grīnberga

Par Mārtiņu – pareizāk sakot, par Urdzes ģimeni – laikam esmu visu mūžu zinājusi. Ar Gitu esam labi pazīstamas, jo viņas kalpošana Ziemeļanglijā bija ļoti būtiska mūsu ģimenei, īpaši Jāņa vecākiem, kas bija ne tikai Aldoņa un Gitas draudzes locekļi, bet arī draugi. Gitas dziļā, eireniskā ticība un kalpošana arī mūs visus iedvesmoja, un deva mierinājumu Jāņa vecāku pēdējās dienās un arī izvadīšanā. Un daudz no tā arī atpazinu Mārtiņā, kad beidzot tikāmies šeit Latvijā, kur katrs pa savu ceļu bijām nonākuši. Viņa miera pilnais smaids, patiesā pazemība un praktiskā ticība bija sirsnības iemiesojums.

+++

Anda Grambardt

Ziņas par Martina nāvi ir ļoti skumjas, un es vēlos izteikt jums visdziļāko līdzjūtību.

Man Mārtiņš atmiņās vispirms asociējas ar tenisa spēlēšanu (jo agrīnā viesošanās reizē pie jums Ohmstedē televizorā bija ieslēgta tenisa pārraide un visi intensīvi skatījās), protams, ar šautriņu spēlēšanu un alus dzeršanu, ar kultūras centru šeit, Oldenburgā, un arī ar mūsu mēģinājumiem Liepājā un kā labsirdīgs, jautrs, labs un nekad no izaicinājumiem nevairījies cilvēks, kurš atvieglojis tik daudz grūtību!

Mīļie, es domāju par jums un no sirds novēlu jums daudz spēka un visu to labāko,

Anda

Raivo Bitenieks

Tu pazini roku zvaigznes, kas dedz,
To roku, kas glāstīt prot liegi.

Nu tavējo seju puskrēsla sedz
Un šķidrauts kā baltākie sniegi.

Neviens no mazajiem nebij’ tev svešs
Ne namos, ne ielu stūros.

Tā mūžīgi lolojams dvēseļu mežs,
Kas ieslodzīts mēmuma mūros.

Tu devi no sevis visu, kas krāts
Gan miesai, gan dvēselei, garam.

Un tāpēc tu aizej kā norunāts
Cauri tumsai un neesmes svaram.

Tu aizej laikā, kad pūpoli zied,
Pats laika un Mūžības vētīts.

Bet dvēsele neraud, dvēsele dzied,
Jo devējs pat nāvē top svētīts.

Raivo Bitenieks

Elmārs Ernsts Rozītis

Mīļā Gita,

abi ar Veru izsakam Tev no sirds mūsu līdzjūtību ar Mārtiņa aizsaukšanu mūžībā.

Tādā brīdī nāk prātā tik daudz – sākot no Ēlandes laikiem, tad viņa studiju un kalpošanas laiks Vācijā, līdz nu jau tik daudziem gadiem Latvijā, kur Mārtiņš ar Liepājas Krusta draudzes aprūpi apvienoja tik plašu un iejūtīgu diakonisko darbu. Nāk prātā mūsu kopējais dievkalpojums tur, un kā mēs abi ar Veru iepazināmies ar viņa palīdzības projektiem un apciemojām viņu mājās. Daudzas mīļas atmiņas un daudz, par ko gribas vēlreiz mīļi pateikties – ja ne vairs viņam pašam, tad Tev.

Domājot par Mārtiņu, pats no sevis “pieteicās” šīs nedēļas Dievvārds (Wochenspruch Jņ 10, 11a,27-28a):

Kristus saka: “ES ESMU labais gans. Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību.”

Šis Dievvārds reizē raksturo Mārtiņu, reizē viņš norāda uz to cerību, kas mūs vieno.

Tā nu esam domās un lūgšanās šodien īpaši ar Tevi un novēlam Tev Dieva klātbūtni un stiprinājumu.

Sirsnībā

Elmārs un Vera

Klaus Looft

Mārtiņš Urdze šajā desmitgadē ir bijis gaisma uz Jēzus sekošanas ceļa. Mēs esam zaudējuši brāli. Liepājā diakonija ir cietusi lielu zaudējumu.

Evita

Ar mācītāju Mārtiņu pirmo reizi uzsākām sarakstīties e-pastos pirms vairākiem gadiem man kādā grūtā dzīves posmā. Pirms tam izmisīgi meklēju kādu, ar ko parunāties par man nozīmīgām tēmām – dzīves grūtības, reliģija, ticība, un, meklējot, lasot dažādu informāciju, nonācu līdz Mārtiņam. Viņš bija ļoti atsaucīgs, cik laiks viņam ļāva, viņš man vienmēr uz vēstulēm atbildēja, stiprināja un visā deva tādu cerību staru. Viņš nebija no tiem “tipiskajiem” mācītājiem, kuri postulē, kas un kā būtu PAREIZI, viņš vienmēr ieteica klausīties sevī un paļauties uz Kristu.

+++

Valters Korālis

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

“Mācītāju Mārtiņu Urdzi sastapu vēl tad, kad mēs abi bijām LELB (Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Latvijā) mācītāji un garīgās amatpersonas. Tad es biju Nekustamā īpašuma un Finanšu komisijā, arī Prezidijā. Vēlāk, 2008. gadā, mani un LELB ceļi šķīrās – es kļuvu Latvijas pirmais un šobrīd vienīgais privātprakses mācītājs ārpus reliģiskām vai sabiedriskām organizācijām. Toties Mārtiņš Urdze minētajā reliģiskajā organizācijā palika ilgāk ar naivu un brīžam ar donkihotisku ideālismu un cerību, līdz sāka saprast realitāti attiecībā uz dažu vadītāju personības kulta iezīmēm un citām ne visai cildināmām bijušās reliģiskās organizācijas pazīmēm, tāpēc izvēlējās LEBāL (tagad tās nosaukums ir LELBP – Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Pasaulē).

+++

Linda

“Tas Kungs lai pasarga Tavu iziešanu un ieiešanu no šī laika mūžīgi.” (Ps.121)

Atmiņā paliks Mārtiņa vienkāršais smaids, viņa atvērtība.

Viņam atradās laiks palīdzēt tiem, kam visgrūtāk šajā pasaulē.

Bijām kopīgi Jāņos, kur Mārtiņš bija priecīgs un spēlēja ar jaunajiem cilvēkiem futbolu.

Atmiņā ir arī rīta lūgšanu brīži Diakonijas telpās, kurus Mārtiņš vadīja. Tas bija svētīgi.

Pie Mārtiņa varēja pieiet parunāt tā, pavisam vienkārši, aizmirstot, ka viņš ir mācītājs. Cilvēks ar plašu sirdi.

Lai Dieva miers Kunga godībā Mārtiņam. Viņa labie darbi viņu pavada. Daudziem šeit uz šīs zemes pietrūks Mārtiņa, bet Mārtiņš ir tagad sava Pestītāja godībā, kur mēs visi, kas esam savu dzīvi atdevuši Kristum, tiksimies!

Tā būs brīnišķīga diena!

Linda

Klāvs Bērziņš

Mārtiņam aizejot mūžībā…

Sāpēm rimstoties, atmiņu smaids, dziedina!

Mūsu tēviem kalpojot savā laikā Latviešu evaņģēliski luteriskā Baznīca Vācijā, gribot negribot bērnībā nācās šad un tad tikties. Spilgti atmiņā man palicis kāds notikums Sandbijas/Zviedrijā pāvestu mājā, pagājušajā gadsimta 60-tajos. Pēc gadskārtējās t.s. Bērnu kolonijas Ēlandes (zviedru: Öland) salas vasaras priekus baudīja reizēm arī mācītāju ģimenes un arī mācītāji, vecpuiši. Tā minētajā reizē prāvestu mājā ciemojās mācītāja Pauļa Urdzes ģimene, kurā nesen, Mārtiņam bija dzimis brālītis Pēteris, mācītāja Ringolda Bērziņa ģimene, ja nemaldos, mācītājs Augusts Ķele ar kundzi un vecpuisis mācītājs Kārlis Zuika (toreiz vēl no Anglijas). Vasara bija jauka un bīstami slavenie Zviedrijas odi, Ēlandes maigo jūras vēju nemīlot, mūs nemocīja. Dzīvojām draudzīgi, brālīgi, bet pāri visam priecīgi!

+++

Mindaugas Kairys

Mt.ev.9, 36 Un, redzēdams ļaudis, Viņš noskuma, jo tie bija satraukti un izklīduši kā avis, kam nav ganu. 37 Tad Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Raža ir liela, bet strādnieku maz.

Dārgie brāļi un māsas, dārgie draugi!

Ar lielām skumjām šodien uzzināju, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus šodien aicinājis mājās mūsu brāli mācītāju Mārtiņu Urdzi. Mūsu pirmā doma ir par ģimeni, mēs esam kopā ar viņiem domās un lūgšanās kā sērotāji.

Draudze ir zaudējusi savu ganu, un tomēr tā var justies mierīga, jo ir pārliecināta, ka labais Gans Jēzus Kristus neatstās to vienu trūkumā. Lielās ražas novākšanas laikā mums ļoti pietrūks pašaizliedzīga un centīga strādnieka.

Ir aizgājis vērtīgs kolēģis un draugs, kura padomu un dalīšanās mūsu kopīgajā diakonijas darbā man ļoti pietrūks. Mums vēl bija daudz plānu nākotnei, bet mūsu Kungs un Dievs savā neizmērojamajā gudrībā nolēma citādi.

Mārtiņš Urdze kā teologs, mācītājs un nenogurstošs darbinieks plašajā diakonijas jomā paliks neaizmirstams.

Viņa ceļš uz zemes ir beidzies. Mums ir palikusi dzīva piemiņa un uzdevums turpināt viņa darbu laikā, kas mums atlicis.

Mācītājs Mindaugas Kairys, Lietuvas Nacionālās luterāņu diakonijas asociācijas direktors

Ludmila Rjazanova

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd – tas paliek un mirdz.
(V. Egle)

Mācītājs Mārtiņš Urdze – par viņu pirmo reizi dzirdēju 2005. vai 2007.gadā no manas kolēģes Dzintras, zināju, ka labs cilvēks, kurš cenšas palīdzēt jebkuram…

Iepazinos ar Mārtiņu 2017.gadā, kad Mārtiņš organizēja tikšanās ar iedzīvotājiem dažādos pilsētas mikrorajonos, draudzē. Diskutējām par dažādām problēmām un iespējamiem risinājumiem…

Ļoti labsirdīgs un gaišs cilvēks…

Ludmila Rjazanova

Vaira Tempel

Mīļā Gita,

Mārtiņš aizgājis mūžībā. Es viņu gan personīgi nepazinu, bet zināju par viņu no stāstiem. Zināju par viņa studijām, par darbu Latvijā Liepājas draudzē, par diakonijas centru, kuru viņš izveidoja. Zināju arī par viņa slimību un viņa spēku dzīvot un darboties. Ir skaisti kā Tu apraksti Tavu bērnu savstarpējo tuvumu un atbalstu.

Sveicinu Tevi un Tavus mīļākos ar šīs dziesmas vārdiem

Kad kapu zvani dziesmu sēru
Par tiem, kas aizgājuši dzied,
Kas izsmelt spēs tad sāpju mēru,
Mums sirdī rimtu prieku lies.

Bet Tu, kas mūsu gaitas lemi,
Liec ceļu sākt un ceļu beigt.
Tu, Dievs, kas visu dod un ņemi,
Dod spēku ar’ Tev pretim steigt.

Un tad, kad kapu zvani klusi
Par tiem, kas aizgājuši dzied,
Kad acis as’rām pielijusi,
Nāc, Dievs, mums mieru sirdī liet:
Bez Tevis krusts mūs nospiež grūti,
Nāc, miera Dievs, mums mieru sūti!

Sirsnībā,

Vaira

Lauma

Olaf Kreitsmann

Piektdienas vakarā mūsu draugs Jirgens mani dziļi aizkustināja ar ziņu, ka mūsu Martins ir pametis šo pasauli.

Es ciešu kopā ar jums un esmu dziļi sarūgtināts par drauga nāvi, kurš ir mana pirmā apzinātā atmiņa manā dzīvē. Pēdējās dienās un nedēļās es ar Martinu pastāvīgi sazinājos ar WhatsApp un zināju, ka šis brīdis pienāks. Tomēr diena, kad dzīve beidzas, ir pārliecība, kas liek apzināties mūsu būtības neaizsargātību un mīlestības spēku draugu starpā. Mēģinu rast mierinājumu, apzinoties, ka kādā 1980. gada vakarā mēs jau bijām saņēmuši briesmīgas ziņas, bet pēc tam Martins un visi viņa tuvinieki saņēma dāvanu – gandrīz 41 gadu skaistu mirkļu. Neticams radošums kopienā, kas bez Mārtiņa nepastāvētu, uz visiem laikiem paliks Liepājā un daudzu atbalstītāju atmiņā.

+++

Nicole Rönnspieß, Diakonie Schleswig-Holstein

Ich denke oft an Martin, wenn ich meine Runden im Wald laufe…

Mitten zwischen all den prächtigen, leuchtend grünen Bäumen liegen vereinzelt gefällte oder vom Sturm oder Blitz gefallene Bäume, deren Leben zu früh ein Ende fand.

Und obwohl sie am Boden liegen, geben sie Leben und Schutzraum für so viele Pflanzen und Tiere. So geben sie Leben auch nach ihrem Tod.

Wenn ich so durch den Wald laufe und diese Bäume betrachte, muss ich an Martin denken –

wie er während seines Lebens Geborgenheit gab, Menschen schützend unter seine “Blätter” nahm,

aber wie er eben auch nach seinem Tod noch viele Menschen weiterwachsen lässt und der Schutzraum, den er geschaffen hat, ihnen weiterhin Schutz gewährt…

wie jeder gefallene Baum.

Nicole Rönnspieß

Varis Bitenieks

Es Mārtiņu iepazinu Liepājā kādā 1997. vai 1998.gadā vienā no Grobiņas mācītāju iecirkņa konventiem Liepājā. Viņš toreiz ne pārāk labi runāja latviski, bet bija enerģisks un tāds, kas baznīcas dzīvi saprata plašāk kā dievkalpojumu vadīšanu. Tā bija liela atšķirība no citiem mācītājiem. Man tas patika, jo saskanēja ar maniem uzskatiem, ko biju ieguvis LU teoloģijas fakultātē. Ar Mārtiņu mums bija vairākas kopīgas lietas.

+++

Niks Kadeģis

Viens no maniem pirmiem piedzīvojumiem ar Mārtiņu bija viņa dzimtās pilsētas VfB Oldenburg futbola spēles apmeklējums pirms apm. 40 gadiem ar Tomu. Abi brāļi ļoti atbalstīja šo komandu un dzīvoja līdzi kluba veiksmēm un neveiksmēm. Spēles laikā man uzkrita Mārtiņa maigi smaidošā nostāja iepretim komandas atkārtotai neveiksmei. Šo mīļi smaidošo nostāju pret ikdienas izpriecēm reizē ar nopietnību garīgos meklējumos saredzēju katru reizi, kad Mārtiņu satiku nākamajos gadu desmitus.

Vēlāk dzīvē viņš ar lielu mīļumu Liepājā apglabāja manu tēvu. Par to viņam vēlreiz gribu teikt paldies! Mārtiņu vienmēr atcerēšos ar šīm divām īpašībām- mīļu smaidu pret cilvēkiem un lielu nopietnību attiecībā pret Dievu.

Niks

Michael Jonas, Subkommende Oldenburg des Johanniterordens

2003. gadā Oldenburgas Svētā Jāņa ordeņa apakškomanda pārņēma draudzes sponsorēšanu Latvijā no toreizējās Oldenburgas Diakonijas draudzes (Diakonisches Werk). Toreiz es pat nezināju, kur tieši atrodas Latvija, nemaz nerunājot par Liepāju, un neko nezināju par daudzajām vēsturiskajām saiknēm starp Oldenburgu un Latviju.

Dažas nedēļas vēlāk vētrainā jūras braucienā es kopā ar Rocksien pāri un 5,5 tonnu kravas automašīnu ar palīdzības sūtījumiem ar prāmi aizpeldēju uz Liepāju, kur ieradāmies vakarā pulksten 22, diezgan noguruši un ar jūras slimību. Muitā mani satika slaids, garš, mazliet neveikla izskata draudzīgs vīrietis, kurš sirsnīgi sagaidīja un ar dažiem vārdiem izvadāja mani cauri neveiklajai muitas un iebraukšanas kontrolei – Latvija vēl nebija ES, un draudzīgais vīrietis jau pirmajā tikšanās reizē parādīja savu kompetenci, daudzi cilvēki Liepājā viņu pazina un saistīja ar baznīcu.

+++

Rolf Giani

Tas ļoti sarūgtina, jo vienmēr cilvēki, kas palīdz citiem un ir nelabvēlīgā situācijā, aiziet pārāk agri. Diakonijā ir tik daudz sirds un dvēseles, tik daudz rūpju par kopienu – ar daudzām idejām par kopienas integrāciju, kad es domāju par mājokļu projektu.

Es ceru un novēlu, lai mācītāja Urdzes nepastarpinātais dzīves darbs varētu turpināties un lai tālredzīgā draudzes kopiena spētu uzvarēt visus šķēršļus.

Es arī ceru, ka diakonija turpināsies un ka maznodrošinātajiem cilvēkiem būs mājvieta.

Solidarizējoties,

R. Giani

Klaus Wieland, Darmstädter Initiative für Liepaja e.V.

Mūsu iniciatīva sēro par mūsu drauga un padomdevēja Mārtiņa Urdzes nāvi. Liepājā mēs iemācījāmies viņu ļoti novērtēt. Ar viņa starpniecību mēs varējām palīdzēt, piemēram, Karostas bērniem, kā arī projektam “Cerību māja”. Mēs atbalstījām viņu diakonijas darbā. Martina urdze un viņa padomi būs ļoti vajadzīgi. Lai viņš atdusas mierā. Mūsu ierakstu lapā mēs esam ievietojuši nekrologu www.initiative-liepaja.de. Es personīgi esmu zaudējis labu draugu Klausu Vīlandu. Mēs abi esam no Oldenburgas.

Klaus Wieland

Steinar Eraker

Man ir ļoti žēl Mārtiņa zaudējuma, un es vēlos izteikt līdzjūtību jums un ģimenei!

Vēlos arī dalīties, ka ar Mārtiņu iepazinos Jērvenpē 2011. gadā un kopš tā laika vairāk vai mazāk reizi gadā satiku viņu LVF Conviviality “solidaritātes grupā” līdz Doornai/Amsterdamai 2019. gadā.

Es viņu atcerēšos kā sirsnīgu, bet atvērtu cilvēku ar siltu smaidu, kas iesaistīts katra cilvēka cieņas iekļaušanā.

Man patika viņa dievkalpojumi un sprediķi, kuros centrā bija iekļaujošā Dieva mīlestība caur Kristu.

Es loloju viņa piemiņu un ceru, ka ģimene un tuvākie draugi atradīs spēku pārdzīvot zaudējumu un drosmi turpināt dzīvi nākamajā laikā.

Sveicieni no Oslo, Norvēģijā

Steinar Eraker, Pastor in the Church City Mission of Oslo

Waltraut und Wolter v. Tiesenhausen

Priesteris Mārtiņš Urdze bija “klints sērfā”, cīnītājs un cīnītājs par Dievu ar klusu toni. Viņa humors un smiekli vienmēr bija lipīgi un mierinoši pat vissarežģītākajās situācijās. Neaizstājams mūsu padomdevējs un daudzu gadu garumā – nabadzīgo, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar invaliditāti aizstāvis. Mēs atvadāmies ar mīlestību un pateicību !”

Waltraut und Wolter v. Tiesenhausen

Anna Stepčenko

Mārtiņš Urdze

In memoria

Ar Mārtiņu iepazinos 2015.gadā, kad tikāmies darba grupas sanāksmēs ar potenciālajiem partneriem, gatavojot Eiropas Savienības Baltijas jūras reģiona valstu kopprojekta “Sociālā spēcināšana reģionos” (SEMPRE) pieteikumu. Projekta pieteikums tika atzīts par labu esam un 2016.gada sākumā tika uzsākts to īstenot. Latviju tajā pārstāvēja Latvijas Universitāte, Liepājas Diakonijas centrs un Vidzemes augstskola.

+++

Taisija Hristoļubova

Ar Mārtiņa Urdzes kungu iepazinos 90.gados, kad Liepājas pilsētas labvēle un sadraudzības ar pilsētu Darmštati iniciatore Valtraute fon Tīzenhauzena, būdama šeit, apmeklēja Iļģu pansionātu, jo sāka aktīvi darboties sociālajā jomā. Tur notika arī lielas divpusīgas tikšanās, kurās mani arī uzaicināja kā tulku. Jau tad man radās ļoti labs iespaids par mācītāja kungu. Es sapratu arī to, ka viņš nebija tik svešs šajā sociālajā iestādē un varēja tad jau daudz ko pastāstīt par pansionāta iemītnieku dzīvi un dot labus padomus. Arī tālākos gados mēs nejauši satikāmies dažādos pasākumos, arī semināros. Viņš vienmēr bija laipns un draudzīgs. Krusta baznīcā bez dievkalpojumiem brīžiem bija, piemēram, monoizrāde, veltīta Lieldienām, vācu valodā, ko rīkoja Gētes institūts. Tur mūsu Liepājas vācu-latviešu tikšanās biedri varēja piedalīties ļoti kuplā skaitā un pēc tam aprunāties ar rīkotājiem.

Manā atmiņā palika bez tā Ābolsvētki, kurus katru rudeni rīkoja baznīcas sētā. Es izsaku savu līdzjūtību visiem šī jaukā un gaišā cilvēka tuvākajiem, aizvadot Mācītāju Mārtiņu Urdzi Mūžībā…

Ruhe in Gott!

Taisija Hristoļubova un Liepājas vācu-latviešu tikšanās centra biedri

Doris Scheer

Projekta darba laikā (un mēs īstenojām diezgan daudz projektu…) man vienmēr patika sarunāties ar Martinu kafijas pauzēs un pusdienu laikā. Ne tikai tāpēc, ka mēs bijām draugi un dalījāmies privātās lietās, bet arī tāpēc, ka Martins bija cilvēks, kas mūs atgriezās uz zemes – prom no projekta valodas un tehniskiem darba jautājumiem. Viņš lika mums ieraudzīt cilvēkus, kuru labā mēs strādājām, un ļoti bieži bija tā kritiskā balss, kas mums atgādināja par mūsu atbildību. Tomēr tās nebija tikai nopietnas sarunas, mēs baudījām arī vieglas vakariņu sarunas, runājot par ceļojumiem, kuros bijām bijuši, par cilvēkiem, kurus bijām satikuši, par grāmatām, ar kurām bijām saskārušies, un smieklīgām epizodēm, ar kurām bijām saskārušies.

Kopumā es patiešām palaidīšu garām labu draugu, un visas jaukās atmiņas glabāsies manā sirdī.

Paldies par jauko ģimenes fotogrāfiju, kurā redzams Martins kopā ar saviem mīļajiem, par kuriem viņš rūpējas un kurus ieskauj mīlestība un siltums.

Doris Scheer

Kristīne Dzelme

Cilvēka mūžs nav starpbrīdis īss,
Cilvēka mūžs ir cilvēks.

(I. Gāliņš)

Izsaku līdzjūtību katram no Jums, kurš ikdienā, Diakonijas centrā bija kopā ar Mārtiņu.

Mārtiņš – Cilvēks, personība, kurš turēja rūpi par tiem cilvēkiem, kuri būtu pelnījuši vislielāko valsts un pašvaldības atbalstu.

Mārtiņš bija mazais bet reizē lielais, vārda labā nozīmē, īlens, kas durstīja, caurdūra un lika sadzirdēt cilvēku sāpju stāstus. Bija daudzu cilvēku mierinātājs.

Mārtiņa pietrūks, bet viņa klātbūtne noteikti nekur nepazudīs.

Turpiniet Mārtiņa iesākto, Jums noteikti būs atbalstītāji.

Kristīne Dzelme

Atvērta Baznīca

Mums Mārtiņa un viņa brīniškīgās kalpošanas loti pietrūkst!

Urzula Glienecke, PhD

Selga Eglite

It is so sad news that Pastor Martin Urdze has passed away. My sincerest condolences on the passing of Martin Urdze to his mother, to his congregation of the Church of the Cross, Diacony members and to everybody who knew him. He was a very special pastor and he will be missed by many – helping others was related to his faith.

I met Martin Urdze in St. Anna Church when he arrived in Liepaja, Latvia in the 1990s (I cannot recall the precise date). I was very surprised that he told me that he is going to take care of disabled people. At that time I had seen only women doing that kind of work. He inspired me and my girl quides and I visited old and disabled people in Social Care Centre Iļģi.

At that time I was a leader of girl quides. Unfortunately, it was too hard for me to visit old and disabled people – all I saw there scared me a lot. After that I didn’t meet Pastor Martin Urdze, my life path went in a different direction.

I am sure that his life will illuminate the path he began and left behind.

Selga Eglite

Māris Gudriķis

Mārtiņš man vienmēr paliks atmiņā, kā cilvēks, caur kuru piedzīvoju Dieva mīlestību. Es gandrīz neko neatceros no tā, ko viņš ir teicis par ticības lietām, lai gan tieši viņš bija tas, kurš bija man līdzās laikā, kad sāku ticēt Jēzum, es tikai atceros, ka ļoti bieži gāju ar viņu runāties, kad Diakonija vēl atradās Jūrmalas ielā un saņēmu uzklausīšanu, pieņemšanu, mīlestību. Kad pats biju slimnīcā, viņš mani apciemoja un vienu reizi atceros, ka viņš man uzdāvināja apelsīnu. Atceros, ka viņš bija īsts zaļās tējas cienītājs, jo katru reizi, kad biju pie viņa mājās, viņš mani cienāja ar zaļo tēju. Pedējā saruna man ar Mārtiņu bija 19. aprīlī. 21.aprīļa vakarā man bija uz sirds un mēs vīru grupā lūdzām par Mārtiņu, lai tā Kunga prāts notiek. Mārtiņš vēl bija dzīvs, bet atceros, ka dažas dienas pirms viņa aiziešanas, es pamodos pa nakti un raudāju par Mārtiņu.

Māris Gudriķis

Kārlis Žols

Draugam, mācītājam Mārtiņam!

Ar Mārtiņu Urdzi tuvāk iepazinos 2016. gadā, kad Liepājas Krusta draudze izstājās no LELB un sāka veidot savas attiecības ar LELBĀL (tagad LELB Pasaulē).

Kopš tā laika mūs saista gan dziļas un nopietnas sarunas un dalīšanās viedokļos, gan kopīga stāvēšana pretī pretvarām, kas ir gribējušas atņemt Krusta draudzes dievnamu un apšaubīt tās statusu. Esam dalījušies teoloģiskos jautājumos un domājuši par baznīcas vēsturi. Mūsu viedokļi ne vienmēr ir saskanējuši. Tomēr mums ir bijusi patiesa saskaņa un vienprātība par to, kas ir Baznīca un, kas ir draudze. Atļaujos teikt, ka esam bijuši vienā ceļā. Neskatoties uz dažu brīžu mūsu nesaskaņām uzskatos un izpratnē, to visu summējot, ar Mārtiņā esmu pieredzējis patiesu un dziļu draudzību. Tā noformulējās Krusta draudzes dievkalpojumos, sarīkojumos un kopības brīžos, kuros piedaloties, ieraudzīju, kā, iespējams, arī baznīcas tradicionālām darbībām neierastos procesos Mārtiņš savā vienkāršībā atklājās kā patiess Mācītājs, patiešām – Kristus kalps.

+++

Lāsma Gaitniece

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

Aizvadītās nedēļas nogale atnesa sēru vēsti. Pēc slimības 2021.gada 23. aprīļa pēcpusdienā Dieva mierā aizsaukts Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes un LELB Saraiķu draudzes mācītājs un Liepājas Diakonijas centra vadītājs Mārtiņš Urdze. Drosmīgs, krietns un godīgs Dieva vīrs. Garīdznieks, kurš no visas sirds rūpējās par cilvēkiem ne tikai garīgi, bet arī praktiski.

+++

Maija Dobleniece

Mēs atvizmojam katrs savā starā.
Es zinu, ka mums nebūs svētvakara.
Jo māja mums no liepu lapām celta.
Tās visas — sirds veidā, neviena nav no zelta.

Gitiņ,Tabita un Tom, Dievs remdēs sāpes un Mārtiņam lai tur augšā gaiši, gaiši.

Maija Dobelniece

Agnus Dei | Mass in B minor

Nicholas Tamagna, Ņujorka. Ierakstīts Oldenburgā, 2021. gada aprīlī.

Veltīts Martiņam slimības beigu stadijā.