Mārtiņš Urdze 27.08.1960 - 23.04.2021

Nebīsties,
jo Es tevi atpestīju;
Es tevi saucu tavā vārdā,
tu esi Mans! [ Jesajas 43:1 ]
Fürchte dich nicht,
denn ich habe dich erlöst;
ich habe dich bei deinem Namen gerufen;
du bist mein! [ Jesaja 43:1 ]
Don't be afraid,
I have rescued you.
I have called you by name;
now you belong to me.
[ Isaiah 43:1 ]

Šī mājaslapa ir vieta visiem tuvumā un tālumā, kas sirdī bija un ir kopā ar Mārtiņu. Šeit informēsim par aktuālo gaitu, īstenojot Mārtiņa pēdējo vēlēšanos: uzstādīt Jēzus statuju Limbiķu kapos.

Diese Web-Seite soll ein Ort für all die Menschen nah und fern sein, die in ihrem Herzen mit Martin verbunden waren und sind. Hier werden wir regelmäßig über die Umsetzung von Martin's letztem Wunsch - eine Jesus-Statue auf dem Friedhof in Limbiki zu errichten, informieren.

This website is for everyone near and far who was and is together with Mārtiņš in spirit. Here we will inform you on a regular basis on the progress in fulfilling Martinš' last wish: to erect a statue of Jesus on the cemetery in Limbiki.

Ar laiku šajā vietnē darīsim pieejamus Mārtiņa rakstus un sprediķus, kā arī atmiņas un pārdomas par viņu. Nāve nav pielikusi punktu viņa aizsāktajam darbam un vērtībām, par kurām viņš iestājās. Lai šeit top platforma mums visiem, kas vēlas strādāt pie tā, lai Mārtiņa ieguldījums turpinātu pastāvēt un augt!
In absehbarer Zeit werden auf dieser Seite auch Martin‘s Predigten, andere Beiträge von ihm, ebenso wie Erinnerungen über ihn und weiterführende Gedanken hinterlegt werden. Mit seinem Tod endet nicht die von ihm begonnene Arbeit; ebenso wenig verlieren die von ihm vertretenen Werte an Wichtigkeit. Wir wünschen uns, dass an dieser Stelle eine Plattform entsteht für alle, die dazu beitragen wollen, dass Martin‘s Einsatz erhalten bleibt und weiter Früchte trägt!

Jēzus statuja un citi jaunumi

Jesus-Statue and andere Neuigkeiten

Statue of Jesus and Other News

Mārtiņa pēdējā vēlēšanās

2021. gada 1. maijā Mārtiņš tika apbedīts Limbiķu kapos. Limbiķu kapsētas tuvumā atrodas sociālais aprūpes centrs "Iļģi”, par kura iedzīvotājiem Mārtiņš daudzus gadus rūpējās. Viņš sev izvēlējās vietu kapsētas tālākajā, pamestajā daļā, kur tiek apbedīti "Iļģi” iemītnieki.

Pēdējais projekts, ko viņš mums ir uzdevis, ir uzstādīt pieminekli šiem cilvēkiem. Piemineklis atveidos Jēzu ar atvērtām rokām. Uzraksts būs:

"Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28)

Kopš Mārtiņa aiziešanas jau daudzi cilvēki tuvumā un tālumā ir izteikuši vēlēšanos atbalstīt šo ieceri. Tāpēc esam iekārtojuši ziedojumu kontus Latvijā un Vācijā.

Projekta īstenošanas gaitai varat sekot līdzi vietnē martins.urdze.lv.

Mārtiņa ģimene

Martiņš' Last Wish

On May 1, 2021 Mārtiņš was buried in the Limbiķi Cemetery. Nearby is the “Iļģi” social care centre, whose residents Mārtiņš had ministered to for many years. For his final resting place, Mārtiņš chose the farthest, abandoned section of the cemetery, where deceased “Iļģi” residents are buried.

The last project Mārtiņš charged us with is to erect a monument in this part of the cemetery dedicated to the people buried there. The monument will depict Jesus with open arms, and the inscription will read:

“Come to me, all you who are weary and burdened, and I will give you rest” (Matthew 11:28).

Since Mārtiņš passed away, many people near and far have already expressed a desire to help realise this project. To that end, we have set up donation accounts in Latvia and Germany.

You can follow the project’s progress at martin.urdze.lv.

Martiņš' family

Martin's letzter Wunsch

Am 1. Mai wurde Martin auf dem Friedhof Limbiki beigesetzt.

In der Nähe befindet sich Ilgi, ein großes Wohn- und Pflegeheim, um deren Bewohner Martin sich viele Jahre gekümmert hat. Seinen Platz hat er sich im entlegenen ungepflegten Teil des Friedhofs ausgesucht – dort, wo die Menschen aus Ilgi beerdigt werden.

Das letzte Projekt, was er uns übertragen hat, ist, den Bewohnern von Ilgi ein Denkmal zu errichten. Er hat sich eine Jesus-Statue mit weit geöffneten Armen gewünscht. Darunter soll geschrieben stehen:

„Kommet her zu mir alle, die ihr mühselig und beladen seid. Ich will euch erquicken.“ (Mat.11, 28)

Seit Martin‘s Tod haben schon viele Menschen nah und fern spontan den Wunsch geäußert, diese Idee zu unterstützen. Darum haben wir in Lettland und Deutschland Spendenkontos eingerichtet.

Wie sich dieses besondere Projekt in nächster Zeit entwickeln wird, könnt ihr auf de Website martin.urdze.lv verfolgen.

Martin's Familie

Ziedojumu konts Latvijā

Banka: SWEDBANK
BIC: HABALV22
IBAN: LV02HABA0551041046695
Liepājas Diakonijas centrs
Reģ. Nr. 40008103059
Ar norādi: Ziedojums Mārtiņa Urdzes piemineklim

Ziedojumu konts Vācijā

Kontoinhaber: Ev.-Luth. Kirchengemeinde Osternburg
Bank: Landessparkasse zu Oldenburg
IBAN: DE21280501000023405483
BIC: SLZODE22XXX
Überweisungszweck: Lettlandhilfe – Christusfigur – M. Urdze

Donation Account in Latvia

Banka: SWEDBANK
BIC: HABALV22
IBAN: LV02HABA0551041046695
Liepājas Diakonijas centrs
Reģ. Nr. 40008103059
Ar norādi: Ziedojums Mārtiņa Urdzes piemineklim

Donation Account in Germany

Kontoinhaber: Ev.-Luth. Kirchengemeinde Osternburg
Bank: Landessparkasse zu Oldenburg
IBAN: DE21280501000023405483
BIC: SLZODE22XXX
Überweisungszweck: Lettlandhilfe – Christusfigur – M. Urdze

Spendenkonto in Lettland

Banka: SWEDBANK
BIC: HABALV22
IBAN: LV02HABA0551041046695
Liepājas Diakonijas centrs
Reģ. Nr. 40008103059
Ar norādi: Ziedojums Mārtiņa Urdzes piemineklim

Spendenkonto in Deutschland

Kontoinhaber: Ev.-Luth. Kirchengemeinde Osternburg
Bank: Landessparkasse zu Oldenburg
IBAN: DE21280501000023405483
BIC: SLZODE22XXX
Überweisungszweck: Lettlandhilfe – Christusfigur – M. Urdze

Update - September 2021

Seit Martins Geburtstag sind schon gut drei Wochen vergangen, aber die empfangene Herzlichkeit, die erlebte Gemeinschaft in unserer Trauer und das Bewusstsein, dass Martin für viele von uns ein großes Geschenk gewesen ist und bleiben wird, das erfüllt uns mit tiefer Dankbarkeit.

Martins Tod am 23. April kam für uns unerwartet schnell. Wir hatten noch auf etwas mehr Lebenszeit gehofft. Rückblickend verstehen wir, dass Martin sich schon seit Längerem innerlich auf sein Fortgehen vorbereitet hatte. Eine Woche vor seinem Tod fuhren Martin und wir (Tabita und Toms) zu dem Limbiki Friedhof, wo seine Grabstelle sein sollte: dort in dem Teil des Friedhofs, wo die Verstorbenen des Wohn -und Pflegeheims “Ilgi” beerdigt werden. Martin erzählte uns von seinem Wunsch, dass hier in diesem lieblosen Friedhofsteil eine Jesus-Statue errichtet werden könnte - gewidmet den Einwohnern des Heims. Martin ging nicht ins Detail und gab keine konkreten Hinweise. Die Umsetzung seines Wunsches überließ er uns.

Nach dem Aufenthalt auf dem Friedhof fuhr Martin mit uns einige Kilometer weiter zu einem uns unbekannten Hof “Purvici”. Dort machte er uns mit Andris Leimants und seiner wundersamen Welt bekannt. Purvici ist eine Tagungsstätte als auch ein Ort der Erholung für Gruppen und Familien. Da sind Pfade zum Barfußlaufen, Labyrinthe vorbei an bemaltem Handwerk und Skulpturen und ein schön gestalteter Innenhof, der zum Verweilen einlädt. Alles zusammengefügt aus dem, was andere Menschen fortwerfen.

An Martins Beerdigungstag, dem 1. Mai, war das Abschiednehmen bedingt durch die Covid-Bestimmungen sehr erschwert. Doch das Zusammengehörigkeitsgefühl fand, Gott sei Dank, seine eigenen Wege. Und uns half auch der Gedanke, am Ende des Sommers noch einmal mit allen lieben Menschen auf dem Limbiki Friedhof zu Martins Geburtstag zusammenkommen.

Ungeachtet der Traurigkeit ist uns dieser Ort mittlerweile vertraut. Die Überlegungen zu Form und Aussehen der Skulptur haben sich in den vergangenen Monaten konkretisiert.
Einen Tag vor Martins Geburtstag sind wir drei zusammen mit Martins Freunden Olaf, Harald und Jürgen nach Pedvale gefahren und sprachen dort mit dem Bildhauer Ojars Feldbergs. Er hatte uns bereits seine Zustimmung gegeben, diesen Stein zu gestalten. Im gemeinsamen Gespräch erzählte er uns von seinen Gedanken zur Verwirklichung des Projektes. Die Jesus-Gestalt wird in einen Feldstein – 2m hoch und 1.60 breit - eingearbeitet werden: Jesus verbindet Himmel und Erde. Leichten Fußes kommt er uns entgegen. Seine offenen Hände sind von seinen Wunden gezeichnet.
Wir werden demnächst nähere Informationen über dies Projekt und dem Stand der Finanzierung bekannt machen.

Wie an den Tagen zuvor, so begann auch der Morgen des 27. Augusts grau und regnerisch, aber dann öffneten sich die Wolken und wir erlebten einen warmen, sonnigen Sommertag. An die 100 Menschen kamen zusammen und Martins Grab wurde mit vielen Blumen bedeckt. Begleitet von Geige, zwei Celli und Akkordeon feierten wir den besonderen Gottesdienst, den Martins Freund und Pfarrer Jürgen Philipps leitete. Er erwähnte mit großer Einfühlsamkeit, was Martin in seinem Leben wesentlich gewesen ist.
Danach genossen wir auf dem Friedhof den großen Geburtstagskuchen. Auch konnte jeder, der wollte, das gerade herausgegebene Kochrezepte Büchlein mitnehmen, das durch das Sempre Projekt verwirklicht wurde. Es ist Martin gewidmet, dem Initiator.

Nach dem Verweilen auf dem Friedhof führte unser Weg auch diesmal nach Purvici, denn es konnte keinen besseren Ort für diese Geburtstagsfeier geben. Andris Leimants‘ Gastfreundschaft, dazu die besondere Atmosphäre dieses Ortes und das üppig und schön zubereitete Abendessen nahmen uns in Empfang. Nur einige Schritte weiter leuchtete ein großes Dalienfeld in voller Blüte.

Unser ganz herzlicher Dank geht an alle, die sich von Herzen bemühten, dass dieses Fest sich so verwirklichen konnte! Herzlichen Dank allen, die daran teilnahmen!

Am Sonntag nach dem Geburtstag leitete Gita in der Kreuz-Kirche den Gottesdienst. Uns erwartete dort noch eine Überraschung: Romka, ein Einwohner aus „Ilgi“, sang im Gottesdienst ein Lied, einen Rap, den er Martin gewidmet hat:

Martin, wie geht es Dir?
Martin, Du bist mein Freund.
Martin, Du bist unser Freund.
Martin, Du bleibst immer bei uns.

Wenn Ihr mögt, hört selbst hinein!

Romka: Mans draugs Mārtiņš

Gita, Tabita, Toms

Whats New? September 2021

A good three weeks have passed since Mārtiņš’ birthday, but the warmth we have received, the closeness we have experienced in our grief and the awareness that he was and will remain a great gift for many of us fills us with deep gratitude.

Mārtiņš’ death on April 23 came unexpectedly quickly for us. We had hoped for a little more time together. Looking back, we understand that he had been preparing inwardly for his departure for some time. A week before his death, we (Mārtiņš, Tabita and Toms) visited the Limbiķi Cemetery, where a section is reserved for the deceased residents of the “Iļģi” social care centre and where Mārtiņš also wanted to be buried. Mārtiņš told us about his wish for a statue of Jesus to be erected here in this forlorn part of the cemetery, which would be dedicated to the people buried there. He did not go into detail and did not give any specific guidance. Instead, he left the realisation of his wish to us.

After the cemetery, we drove a few kilometres further to the “Purviči” farmstead. There he introduced us to Andris Leimants and his whimsical world, which is open to the public for seminars and workshops as well as recreation for families and other groups. He has created barefoot paths, imaginative labyrinths and sculptures, and a beautifully designed courtyard for gatherings – all made of things that other people throw away.

At Mārtiņš’ funeral on May 1, saying goodbye was very difficult due to Covid-19 regulations. But we thankfully found other ways of achieving a sense of togetherness. We were also helped by the thought of gathering once again at the Limbiķi Cemetery at the end of the summer for Mārtiņš’ birthday.

Despite its bleakness, this cemetery has grown on us. Ideas about the shape and appearance of the sculpture have become more concrete in the past few months. A day before Mārtiņš’ birthday, the three of us, together with Mārtiņš’ friends Olaf, Harald and Jürgen, drove to the Pedvāle Art Park and spoke with sculptor Ojārs Feldbergs, who had already agreed to make the sculpture. During our conversation, he told us about his own thoughts regarding the project. The figure of Jesus will be carved into a fieldstone two metres high and 1.60 metre wide and will symbolically connect heaven and earth. He will appear to step towards us, and His open hands will be marked by his wounds.
We will soon send out more detailed information about the project and the state of funding.

Like the previous days, the morning of August 27 was grey and rainy, but then the clouds dispersed and we enjoyed a warm, sunny summer day. About 100 people gathered at the cemetery, and Mārtiņš’ grave was covered with flowers. Accompanied by a violin, two cellos and an accordion, we celebrated a special service led by Mārtiņš’ friend and pastor Jürgen Philipps. He spoke with great sensitivity about the things that had been essential to Mārtiņš. Afterwards, we enjoyed a big birthday cake in the cemetery. Also, everyone who wanted could take a just-published booklet of recipes that had been compiled by the Sempre project. The booklet is dedicated to Mārtiņš, its initiator.

After lingering at the cemetery, we again drove to “Purviči”, because there could be no better place for this birthday celebration. We were welcomed by Leimants’ hospitality, plus the special atmosphere of his place and a sumptuous and beautifully prepared dinner. Just a few steps away, a huge field of dahlias was in full bloom.

Our heartfelt thanks to all who worked so hard to make this celebration a reality! Many thanks as well to all who took part in it!

On the Sunday after Mārtiņš’ birthday, Gita led the service at the Cross Church. A surprise awaited us there: Romka, a resident of “Ilgi”, had prepared a rap song, which he dedicated to Mārtiņš:

Mārtiņš, how are you?
Mārtiņš, you are my friend.
Mārtiņš, you are our friend.
Mārtiņš, you’ll always stay with us.

Listen for yourself!

Romka: Mans draugs Mārtiņš

Gita, Tabita, Toms

Jaunumi - 2021. gada septembrī

Pagājušas divas nedēļas kopš Mārtiņa dzimšanas dienas. Bet saņemtais siltums, piedzīvotā kopība mūsu skumjās, kā arī apziņa par to, ka Mārtiņš daudziem no mums ir bijis un paliks kā liela dāvana, turpina nest un piepilda sirdi ar dziļu pateicību.

Mārtiņa nāve šī gada 23. aprīlī pienāca tik neaptverami strauji. Mēs visi bijām cerējuši, ka būs vēl drusku laika. Bet atskatoties, ir skaidrs, ka viņš iekšēji jau sen bija sagatavojies savai aiziešanai.
Nedēļu pirms savas nāves Mārtiņš ar mums (Tabitu un Tomu) aizbrauca apskatīt savu kapa vietu Limbiķu kapos - nodalījumā, kur ir apbedīti Iļģu pansionāta iedzīvotāji. Par ieceri šeit uzstādīt Jēzus statuju veltītu šiem cilvēkiem, viņš vairs varēja pastāstīt tikai īsos vilcienos, un atstāja šīs idejas īstenošanu mūsu ziņā.

Pēc piestāšanās Limbiķu kapos Mārtiņš mūs aizveda dažus kilometrus tālāk uz vēl vienu mums nezināmu vietu - uz Purvičiem, kur iepazīstināja ar Andri Leimantu un viņa radīto unikālo pasauli. Purviči ir gan sanāksmes vieta grupām, gan atpūtas vieta ģimenēm. Blakus baskāju takai, labirintam, visādiem seniem, raibi nokrāsotiem darbarīkiem un skulptūrām, ir skaists pagalms ar īpaši veidotu lapeni. Viss ir Andra paša veidots, no visa tā, ko citi cilvēki met prom.

Mārtiņa bērēs, 1. maijā, stingrie pandēmijas ierobežojumi padarīja atvadīšanos vēl grūtāku. Kopības sajūta, paldies Dievam, atrada citus ceļus. Palīdzēja doma, ka visi varēsim vēlreiz brīvākā veidā sanākt kopā vasaras beigās Limbiķu kapos uz Mārtiņa dzimšanas dienu.

Par spīti Limbiķu kapsētas drūmajai gaisotnei, tā pagājušos mēnešos mums ir kļuvusi par tuvu vietu, un domas par pieminekli ir kļuvušas konkrētākas.
Dienu pirms Mārtiņa dzimšanas dienas mēs trīs kopā ar Mārtiņa draugiem Olafu, Haraldu un Jirgenu aizbraucām uz Pedvāli, lai satiktu tēlnieku Ojāru Feldbergu, kurš ir piekritis īstenot Jēzus statujas projektu. Guvām priekšstatu par iecerēto akmeni un iepazināmies ar Ojāra domām. Statuja būs iekļauta ~2m augstā un 1,60m platā laukakmenī. Attēlotais Jēzus savienos zemi ar debesīm. Viņa plaši atvērtās rokās būs redzamas viņa krusta brūces, bet viņa pretimnākošā gaita būs viegla.
Drīzumā izsūtīsim sīkāku informāciju par šī projekta gaitu un finansējumu.

Tāpat kā visas iepriekšējās dienas, 27. augusta rītā bija nemīlīgs laiks. Bet pusdienas laikā mākoņi izgaisa un pavērās skaista vasaras diena. Limbiķu kapos sanāca ap 100 cilvēku, un Mārtiņa kapu pamazām pārklāja ziedi. Vijoles, divu čellu un akordeona pavadījumā, Mārtiņa senā drauga, mācītāja Jirgena Filipsa vadībā, svinējām piemiņas dievkalpojumu. Jirgena uzrunu, kas ļoti skaidri atspoguļo to, kas Mārtiņam dzīvē bija būtisks, pievienojam šim rakstam.
Dievkalpojums izskanēja ar skaistu mūziku. Turpat kapos mielojāmies ar vareno no Aizputes atvesto dzimšanas dienas kliņģeri. Katrs, kas vēlējās, varēja paņemt līdzi tikko iznākušo Sempre projekta recepšu grāmatiņu, kas ir veltīta tās iniciatoram, Mārtiņam.

Arī šoreiz devāmies no kapsētas tālāk uz Purvičiem, jo bija grūti iedomāties piemērotāku vietu Mārtiņa dzimšanas dienas svinēšanai. Tur mūs sagaidīja Andra viesmīlība, šīs vietas īpašā gaisotne un varens ēdienu galds. Aiz mājas pletās milzīgs dāliju lauks, pilnos ziedos.

Sirsnīgs paldies visiem, kas pielika roku un pūlējās, lai šie svētki tik skaisti izdotos! Un paldies arī visiem, kas piedalījās!

Svētdienā pēc dzimšanas dienas Gita vadīja dievkalpojumu Krusta baznīcā. Tur mūs sagaidīja vēl viens pārsteigums: Romka bija īpaši atbraucis no Iļģiem, lai nodziedātu Mārtiņam par godu sacerētu repu:

Mārtiņ, kā Tev iet?
Martiņ,Tu esi mans draugs.
Mārtiņ,Tu esi mūsu draugs.
Mārtiņ,Tu paliec vienmēr kopā ar mums.

Ieklausieties paši.

Romka: Mans draugs Mārtiņš

Gita, Tabita, Toms

Uzruna

Mācītāja Jirgena Filipsa (Jürgen Philipps) uzruna Mārtiņam Urdzem veltītajā piemiņas brīdī 2021. gada 27.augustā.

Mīļā draudze!

Un tagad saka tas Kungs, kas Tevi radījis:
Nebīsties, jo es tevi atpestīju;
es tevi saucu tavā vārdā;
tu esi mans.
(Jesaja 43,1).

Nebīsties, teica Dievs, saka Dievs Mārtiņam, saka Dievs mums. Tu esi pasargāts manā mīlestībā, dzīvē, miršanā un nāvē, tagad un uz visiem laikiem.

Jo es Tevi atpestīju, es jūs atpestīju, saka Dievs, mana mīlestība pret jums nepazīst robežas.

Es Tevi saucu Tavā vārdā, Mārtiņ. Es pazīstu tavu spēku un arī tavu vājumu, un arī visu to smagumu, ko tu nesi kopā ar tiem cilvēkiem, kurus Dievs tev uzticēja.

Dievs saka: Es tev eju līdz. Es esmu kopā ar Tevi, Tu piederi pie manis, Tu man esi mīļš. Jūs man esat mīļi.

Mīļā draudze.

Savā pēdējā vēstulē Mārtiņš man rakstīja dziļu mieru un paļāvību. Viņš mani žēlo: Man iet labi, esmu Dieva pasargāts. Esmu apņemts no to cilvēku mīlestības, kas ir ap mani.

Dievs raugās uz mums ar mīlošu skatu. Dievs ir ar mums. Mārtiņš visu savu dzīvi dzīvoja šajā pārliecībā.

Tas viņam deva drosmi! Tas viņam deva spēku dāvināt tik daudz mīlestības.

Mārtiņš dzīvoja kopā ar Krusta draudzi un Liepājas diakoniju, sekojot Dieva dēla Jēzus Kristus pēdās.

Jēzus Kristus saka:

Ko jūs esat darījuši kādām no manām vissmazākajām māsām un brāļiem, to jūs esat man darījuši. (Mat. 25,40)

Mārtiņš bija līdzās ar savu sievu Aiju, savu ģimeni, saviem draugiem un draudzenēm; Mārtiņš bija līdzās ar savu draudzi, cilvēkiem grūtībās, nabagajiem un slimajiem.

Viņš neatlaidīgi cīnījās ar lielu mīlestību un pazemību par savējiem. Viņš mūs iedvesmoja to arī darīt.

Drošsirdīgi un bezbailīgi viņš iestājās par taisnīgumu un žēlsirdību, jo Dievs mīl taisnīgumu un žēlsirdību.

Mārtiņš nesaudzēja nedz sevi, nedz savus spēkus.

Viņa dzīves mērķis bija veidot diakonisku draudzi, Jēzus Kristus pēctecībā.

Kristīgu draudzi, kurā bezpajumtnieki var paēst, kurā saslimušie var saņemt palīdzību, arī bez maksas, kurā trūcīgie var saņemt drēbes, kurā visi var pulcēties, dzīvot un strādāt kopā, un kurā neviens netiek izstumts.

Kristīgu draudzi, kurā cilvēki sarunās par Bībeli pārdomā savu dzīvi un dalās ar to, kurā svētbrīžos un dievkalpojumos kopā lūdz un sludina Dieva priecīgo vēsti.

Jo Dievs ir dzīvības avots, un viņa gaismā mēs redzam gaismu. (ps.36,10)

Dieva gaisma spīd tumsībā un tumsu padara gaišu.

Mārtiņš dzīvoja, lai nestu šo Dieva gaismu cilvēkos, lai dotu tālāk Dieva mīlestības vēsti un dzīvotu pēc tās.

Jo Dievs ir mīlestība; un kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā, un Dievs viņā. (1.Jņ.4,16)

Mārtiņš ir un paliek mums liela priekšzīme, mīļš cilvēks, draugs, brālis Kristū; un viņš dzīvo tālāk mūsu atmiņās un mūsu sirdīs.

Dievs lai svētī un pasargā Mārtiņu.

Amen

Gedenkansprache

Pastor Jürgen Philipps Ansprache zum Gedenken von Martin Urdze am 27. August 2021.

Liebe Gemeinde!

Und nun spricht der Herr, der Dich geschaffen hat:
Fürchte dich nicht, denn ich habe dich erlöst;
Ich habe Dich bei deinem Namen gerufen;
du bist mein (Jesaja 43,1).

Fürchte Dich nicht, sprach Gott, spricht Gott zu Martin, zu uns Du bist geborgen in meiner Liebe, im Leben, im Sterben und im Tod, jetzt und allezeit.

Denn ich habe Dich erlöst, ich habe Euch erlöst, spricht Gott, meine Liebe zu Euch kennt keine Grenzen.

Ich habe Dich, Martin, bei deinem Namen gerufen. Ich kenne Dich mit all deinen Stärken und Schwächen, mit all deiner Last, die Du für die Menschen getragen hast, die Gott Dir anvertraut hat.

Gott spricht: Ich gehe mit Dir. Ich bin bei Dir, Du gehörst zu mir, Ich habe Dich lieb. Ich habe Euch lieb.

Liebe Gemeinde.

In seinen letzten Worten schrieb Martin mit ruhiger Zuversicht und tröstet mich: und überhaupt: Mir geht es gut, in bin geborgen in Gott. Ich bin geborgen in der Liebe der Menschen, die mich umgeben.

Gott sieht uns mit liebevollen Augen. Gott ist für uns da. Sein ganzes Leben lebte Martin in dieser Gewissheit.

Das gab ihm Mut! Das gab ihm Kraft den Menschen soviel Liebe zu schenken.

Auf den Spuren von Jesus Christus, Gottes Sohn, in der Nachfolge Christi lebte Martin mit seiner Kreuzkirchengemeinde, mit der Diakonie in Liepaja.

Jesus Christus spricht:

Was ihr habt einem von diesen meinen geringsten Schwestern und Brüdern, das habt ihr mir getan (Matthäus 25,40).

Martin war da für seine Frau Aija, seine Familie, seine Freunde und Freundinnen, seine Gemeinde, für Menschen in Not, für Arme und Kranke.

Unermüdlich kämpfte er voller Liebe und Demut für die geringsten Schwestern und Brüder. Er begeisterte uns dafür, dieses genauso zu tun.

Mutig und unerschrocken setzte er sich für die Gerechtigkeit und Barmherzigkeit ein, denn Gott liebt die Gerechtigkeit und Barmherzigkeit.

Martin schonte sich und seine Kräfte nicht.

Sein Lebensziel war es eine diakonische Gemeinde, in der Nachfolge Jesus Christi zu bauen.

Eine christliche Gemeinde, wo Obdachlose zu Essen bekommen, Kranke behandelt werden, auch wenn sie kein Geld haben arme Menschen Kleidung bekommen, wo alle Menschen sich treffen können, leben und arbeiten und keiner ausgegrenzt wird.

Eine christliche Gemeinde, wo Menschen in den Bibelarbeiten über ihr Leben nachdenken und erzählen, wo in den Andachten und Gottesdiensten gemeinsam gebetet und Gottes Frohe Botschaft verkündet wird.

Denn Gott ist die Quelle des Lebens,
und in seinem Licht sehen wir das Licht.
( Psalm 36,10)

Gottes Licht scheint in die Dunkelheit und macht die Finsternis hell.

Sein ganzes Leben hat Martin dafür gelebt dieses Licht unter uns Menschen zu tragen, die frohe Botschaft von der Liebe Gottes zu weiterzuerzählen und zu leben.

Denn Gott ist die Liebe; und wer in der Liebe bleibt, der bleibt in Gott und Gott in ihm ( 1.Johannesbrief 4,16).

Martin ist und bleibt für uns ein großes Vorbild, ein lieber Mensch, ein Freund, ein Bruder in Christus und lebt in unserer Erinnerung, in unseren Herzen weiter.

Gott segne und behüte Martin.

Amen

Address

Pastor Jürgen Philipps' address dedicated to Martiņš Urdze on August 27, 2021.

Sorry, this article is not translated into English. Please switch the website's language to Latvian or German.

Update - Juni 2021

Wir möchten Euch ein Update geben, wie weit wir in unseren derzeitigen Planungen sind.

Erst einmal vielen Dank für die eingegangenen Spenden zur Errichtung einer Jesus-Statue auf dem Friedhof von Limbiki! So haben wir schon ein gutes Fundament zusammen.

Kurz nach Martins Beerdigung trafen wir uns mit Vertretern des Wohn- und Pflegeheims Ilgi auf dem Friedhof und besprachen das Vorhaben. Der Friedhofsverwalter begegnete dem Ganzen mit großer Skepsis und schien zuerst wenig kooperativ. Aber im weiteren Verlauf des Gesprächs war zu merken, dass auch er sich dieser Idee öffnete.

Eine Zusammenfassung unserer Überlegungen und weitere Hintergrundinformationen dazu findet Ihr in dieser PDF-Datei.

Ebenfalls noch im Mai fuhren wir nach Pedvale, einem großen Skulpturenpark bei Sabile, um dessen Leiter zu treffen. Ojars Feldbergs ist ein sehr angesehener Bildhauer in Lettland, der seit vielen Jahren Künstler aus der ganzen Welt zum Arbeiten und Ausstellen nach Pedvale einlädt. Auch Aija hat dort mehrfach Kunstprojekte verwirklicht. Von diesem Treffen erhofften wir uns, Unterstützung bei der Suche eines geeigneten Künstlers zu bekommen. Nachdem Ojars Feldbergs sich mit der Idee vertraut gemacht hatte, teilte er uns sein Interesse mit, selbst eine Skizze für die Jesus-Statue zu entwerfen. Darüber freuen wir uns sehr und sind gespannt darauf. Wir hoffen, dass in ihr Martins Wunsch zum Ausdruck kommen wird. Noch gibt es viele offene Fragen, doch die ersten Schritte sind getan und wir sind auf dem Weg.

In unserem Gespräch haben wir auch verstanden, dass dieses Vorhaben bedeutend mehr Zeit benötigen wird, als wir uns, etwas naiv, vorgestellt hatten. Die Skizze wird voraussichtlich im Herbst erstellt sein, danach folgt die Ausarbeitung eines Modells in voller Größe, und erst danach beginnt der Steinmetz seine Arbeit.

Martins Geburtstag am 27. August wollen wir natürlich auch ohne Statue, aber dafür mit Freunden, Martins Gemeinde und anderen nahestehenden Menschen feiern. Auf dem Friedhof wird Jürgen Philipps eine Andacht halten und im Anschluss daran wollen wir an einem schönen Ort zusammen sein und Martin gedenken.

Falls auch Ihr gern dabei sein wollt, freuen wir uns. Lasst es uns wissen!

Gita, Tabita und Toms

Whats New? June 2021

We want to give you an update on how our plans have progressed over the last month.

First of all, we want to express our gratitude for the donations received so far for the statue of Jesus in Limbiki cemetery! It is a good foundation for our aim.

A short time after Martinš' funeral we met at the cemetery with representatives from the “Iļģi” social care centre and discussed the intention to erect a monument there. The head of the cemetery was initially very skeptical towards about the plan. However, already in the course of the conversation we felt that he started to embrace the idea.

We have prepared a pdf file with a summary of this project and additional background information - it is available in German and Latvian.

Also at the end of May we drove to the Art Park Pedvale in order to meet with its director. Ojars Feldbergs is a well known Latvian sculptor, who for many years has gathered artists from all over the world to exhibit their work in the park. Aija also realised two art projects there. During this meeting, we hoped to gain support in finding a suitable artist to create the statue of Jesus. After contemplating this idea for some time, Feldbergs expressed his intention to create a draft design of the sculpture himself. This filled us with joy and we are eager to see his idea. We hope that it will adequately reflect Martinš' last wish. Many questions and uncertainties still remain, but the first steps have been taken and we are on our way.

In the course of our conversation with Feldbergs we also understood that our initial time frame for this project was rather naive and unrealistic. The sketch will be finalised by autumn, then a full-scale model needs to be prepared, and only then the stonemason starts his work.

*Nevertheless, we want to celebrate Martinš' birthday on August 27 - without a statue, but with his friends, congregation, and other people who were close to him. After a memorial service, held by Jürgen Philipps at the cemetery, we will gather at a suitable spot nearby to be together and to remember Mārtiņš.*

It would be nice if you, too, could be with us on this day! Please let us know if you are interested in attending this event.

Sincerely yours,

Gita, Tabita and Toms

Jaunumi - 2021. gada jūnijā

Vēlamies padalīties ar to, kā ir virzījušies uz priekšu mūsu plāni.

Vispirms, pateicamies par saņemtajiem ziedojumiem Jēzus statujas izveidei Limbiķu kapos! Tie veido stabilu pamatu mūsu iecerei.

Neilgu laiku pēc Mārtiņa bērēm tikāmies ar Valsts sociālās aprūpes centra ''Iļģi'' pārstāvjiem Limbiķu kapos un kopā apspriedām pieminekļa ieceri. Kapa pārvaldnieks no sākumā izturējās pret to ar lielu skepsi un nelikās atbalstošs. Bet jau sarunas turpinājumā varēju just, ka arī viņš atvērās pret šo ideju.

Ieceres kopsavilkumu un papildus informāciju par to varat atrast šajā pdf dokumentā.

Maijā arī vēl paguvām aizbraukt uz Mākslas parku Pedvāli un satikties ar tā vadītāju. Ojārs Feldbergs ir plaši atzīts tēlnieks, kurš jau daudzus gadus Pedvālē pulcē māksliniekus no visas pasaules. Arī Aija vairākkārt tur ir īstenojusi savus mākslas projektus. Cerējām, ka šīs tikšanās rezultātā gūsim atbalstu piemērota mākslinieka meklējumos. Kad Ojārs Feldbergs bija pie sevis pārdomājis šo ideju, viņš izteica gatavību pats radīt Jēzus skulptūras metu. Par to ļoti priecājamies un ar nepacietību gaidām viņa idejas. Ceram, ka tās atspoguļos Mārtiņa vēlēšanos. Vēl ir daudz jautājumu un neskaidrību, bet pirmie soļi ir sperti.

Sarunas laikā arī sapratām, ka šai iecerei ir nepieciešams ievērojami vairāk laika, nekā (nedaudz naivi) bijām iztēlojušies. Mets varētu būt izstrādāts līdz rudenimm, sekos pilna izmēra modeļa izveide, un tikai tad pie darba ķersies akmeņkalis.

Protams, ka Mārtiņa dzimšanas dienu 27. augustā gribam svinēt arī bez statujas - ar draugiem, Mārtiņa draudzi un citiem tuvu stāvošiem cilvēkiem. Jirgens Filips (Jürgen Philipps) novadīs svētbrīdi kapsētā, un pēc tam gribam kādā smukā vietā pabūt kopā un pieminēt Mārtiņu.

Priecāsimies, ja arī jūs piedalīsieties. Lūdzu, padodiet mums ziņu!

Visu mīļu,

Gita, Tabita und Toms

Atmiņas

Erinnerungen

Memories

Paldies!

Izsakām pateicību visiem, kas mums izrādīja savu sirsnību un līdzjūtību, atvadoties no Mārtiņa - dalījās savās pārdomās, atnesa ziedus, aizlūdza, muzicēja un atbalstīja mūs ar domām un darbiem.

Esam aizkustināti un pārsteigti, cik dziļi un plaši Mārtiņš ir uzrunājis cilvēkus.

Kā savu kapa vietu viņš izvēlējās Limbiķu kapus, kur viņš ir apbedīts "nabago nodaļā", kopā ar cilvēkiem, kuriem viņš kalpoja. Bēru dienā spīdēja saule un bēru saime ienesa kopības un pasargātības sajūtu šajā vietā. Bet jau nākamajā dienā tur pūta auksti vēji, nakts salna bija skārusi mūsu atnestos ziedus - skaudrums un pelēkums bija atgriezies. Gribas, lai mūsu mīlestība un gādība aptver Mārtiņu, pasargā viņu un dod siltumu. Gribas ticēt, ka viņš ir Dieva mīļajās rokās.

Laikam Mārtiņš jau zināja, cik grūti mums būs, viņam aizejot. Droši vien, tāpēc viņš mums uzdeva īstenot savu pēdējo projektu - uzcelt Jēzus statuju Limbiķu kapos kā cerības un līdzjūtības simbolu. Mēs ļoti ceram, ka izdosies to īstenot līdz viņa dzimšanas dienai, un ka 27. augustā kopā ar jums varēsim šajā vietā svinēt un pieminēt Mārtiņu.

Mājaslapā martins.urdze.lv turpināsim apkopot jūsu atmiņas un informēsim par viņa pēdējās vēlēšanās īstenošanas gaitu.

Gita, Tabita un Toms

Danke

Allen, die beim Abschiednehmen von Martin mit ihrer Anteilnahme bei uns waren, sagen wir unseren herzlichen Dank! - Wir wurden in den vergangenen Wochen von so vielen lieben Gedanken und Gebeten begleitet. Danke für die vielfältigen Zeichen des Mitgefühls in Worten und Taten, mit Blumen und Musik und in gemeinsamem Gedenken.

Wir sind berührt und überrascht zu erfahren, wie tief Martin die unterschiedlichsten Menschen angesprochen hat.

Seine Grabstelle hat er sich auf dem Friedhof von Limbiki ausgesucht, in dem Teil, wo die Armen beigesetzt werden, - die Menschen, denen er gedient hat.

Am Tag seiner Beerdigung schien die Sonne und die Trauergemeinde gab uns das Gefühl von Gemeinschaft und Schutz. Aber schon am nächsten Tag blies über sein Grab mitten in einer tristen Umgebung ein kalter Wind und der Frost hatte in der Nacht die schönen mitgebrachten Blumen gestreift.

So sehr wünschen wir uns, dass Martin von unserer Liebe und Fürsorge umgeben ist, dass sie ihn beschützt und wärmt. Wir möchten glauben, dass er in Gottes liebenden Händen geborgen ist.

Vermutlich wusste Martin, wie schwer es für uns sein würde, ihn gehen zu lassen. Und wahrscheinlich hat er uns deshalb beauftragt, sein letztes Projekt zu übernehmen - eine Jesus-Statue auf dem Friedhof von Limbiki zu errichten, als Zeichen der Hoffnung und des Mitgefühls. Wir hoffen sehr, dass sich dieser Auftrag bis zu seinem Geburtstag verwirklichen lässt, und dass wir am 27. August Martin an diesem Ort feiern und gedenken können -mit Euch / mit Ihnen allen zusammen.

Auf der Homepage martin.urdze.lv werden wir gern weitere Beiträge aufnehmen und über den Werdegang des Projekts informieren.

Gita, Tabita und Toms

Thank you

A heartfelt thank you to all who expressed your sympathy and sincerity as we said goodbye to Mārtiņš – sharing your thoughts, bringing flowers, praying, playing music and supporting us through your thoughts and actions.

We are moved and surprised by how deeply and broadly Mārtiņš touched people.

For his final resting place, Mārtiņš chose the “pauper section” of the Limbiķi Cemetery to be buried alongside the people whom he had served. On the day of his funeral, the sun was shining and the mourners brought a sense of unity and sanctuary to this place. But the very next day a cold wind was blowing and a frost had nipped the flowers we left on his grave; a harshness and bleakness had returned. We want to believe that our love and care are still with Mārtiņš, protecting him and providing him warmth. We want to believe that he is in God’s loving hands.

In all likelihood, Mārtiņš knew how difficult his passing would be for us. That is probably why he charged us with fulfilling his last wish – erecting a statue of Jesus with open arms in the Limbiķi Cemetery as a symbol of hope and compassion. We very much hope to realise this project by Mārtiņš’ birthday and that on August 27 we will be able to celebrate and commemorate him here with you.

We will continue to publish your memories and updates on the statue project on the martins.urdze.lv website.

Gita, Tabita and Toms

Rückblick auf die Gedenkfeier in Oldenburg

Ihr Lieben!

Vor zwei Tagen haben wir Alle auf unsere eigene Art und an verschiedenen Orten Abschied von Martin genommen. An den Orten mit organisierten Feiern, in Lettland auf dem Friedhof Limbiki in Grobina und auch in Oldenburg bei der Auferstehungskirche, hatte sogar die Sonne ihre Teilnahme an den beiden würdevollen und liebevoll gestalteten Feiern bekundet und schien den ganzen Nachmittag.

Wie ich in einem sehr schönen und langen Telefonat am Sonntagabend mit Martins Familie erfahren habe, ist Gemeinsamkeit, Respekt und Hoffnung bei der Feier in Lettland immer neben der großen Trauer spürbar und allgegenwärtig gewesen.

Auch hier in Oldenburg haben die intensiven Momente der Erinnerung, die Pfarrer Jürgen Phillips sehr empathisch eingeleitet hat, bei den Teilnehmern tiefe Emotionen geweckt. Und wie so oft, wenn sich die Gespräche um Martin drehen, gab es am Ende immer ein sanftes Lächeln.

Ich bin von vielen Teilnehmern der Abschiedsfeier, aber auch von einigen Personen die leider nicht dabei sein konnten, darum gebeten worden, für die Erfüllung des letzten Wunsches eine Möglichkeit der Teilnahme und Unterstützung zu veröffentlichen.

Dank Jürgen Phillips gibt es schon ein Spendenkonto, das bereits jetzt genutzt werden kann.

Im Telefonat am Sonntag hat mir Martins Familie auch bereits versichern können, dass die Leitung der Einrichtung in Lettland, zu der der Friedhof gehört, ihre volle Unterstützung bei der Aufstellung und Einrichtung der Statue zugesagt hat.

Die Auswahl des Künstlers beginnt in diesen Tagen, so dass wir davon ausgehen können, dass der Wunschtermin an Martins Geburtstag zur Einweihung der Statue am 27.08.2021 gehalten werden kann.

Im Gespräch am Samstag zu diesem Termin haben in Oldenburg einige den festen Wunsch geäussert, sich der Reisegruppe um Jürgen Phillips, Martins und meinem Freund Harald Andert und mir anzuschließen.

Sollten Spenden und Zuwendungen für die Christusstatue die tatsächlichen Kosten übersteigen, hat Jürgen Phillips in seiner Ankündigung der Aktion die eventuell überschüssigen Mittel als Spende für Martins Lebenswerk, der Diakonie in Liepaja, zugedacht. So können wir alle davon ausgehen, dass jede Spende im Sinne Martins eingesetzt und verwendet wird.

Zuletzt möchte ich euch auf die Erinnerungsseite im Internet aufmerksam machen, die Aijas Sohn Ivars Vekšins und Toms Urdze bereits am 25.04.2021 eingerichtet hat. Diese findet man leicht unter martin.urdze.lv.

Hier kann jeder seine Anteilnahme, seine Erinnerungen und seine Wünsche in Zusammenhang mit Martin einbringen und weiter die Entwicklung bezüglich Martins letztem Wunsch verfolgen.

Ich danke euch Allen für eure Unterstützung,

Oldenburg, 3.Mai 2021

Olaf Kreitsmann

Mārtiņa pēdējās nedēļas

Jau pagājušā gada novembrī Mārtiņš vairs nejutās īsti labi. Viņš sūdzējās par nogurumu un apetītes zudumu, bet ilgi gaidītā brukas operācija tika pārcelta Kovida pandēmijas dēļ. Janvārī viņam vēders sāka justies uzpūties un kļuva grūti ēst. Pienāca marta sākums, pirms ārsti atrada slimības cēloni un diagnosticēja vēža metastāzes vēderā, bet precīzo augoņa atrašanās vietu tā arī neizdevās noteikt. Liepājas slimnīcas onkoloģijas nodaļā sākās ārstēšana ar ķīmijterapiju, kuru Mārtiņš turpināja mājās ar tabletēm.

Mēs labi apzinājāmies, ka Mārtiņa slimība nav ārstējama. Tai pat laikā, uzsāktā ķīmijterapija deva cerību, ka varbūt tomēr izdosies, kaut nedaudz, paildzināt viņa mūžu.

Mārtiņš negrasījās mest plinti krūmos un vienkārši padoties. Pirmo ķīmijas kursu viņš izcieta, bet tas prasīja ļoti daudz spēka. Uz ēšanu viņam bija sevi jāpiespiež, jo ēstgribas vairs nebija un daudzus ēdienus viņš slikti panesa. Kādu rītu viņš uzkāpa uz svariem, un pats bija pārsteigts, ka ir zaudējis vairāk nekā 20 kilogramus. Laiks, ko varēja veltīt telefonēšanai, datora darbiem, kārtošanām vai sarunām, kļuva aizvien īsāks, bet vēlme pēc atpūtas un klusuma pieauga. Krusta draudzes dievkalpojumos Zoom viņš turpināja piedalīties līdz beigām.

Izciest vēl vienu ķīmijas tūri, tam Mārtiņam pietrūka gan spēka, gan pārliecības par tās jēgu. Paldies Dievam, starplaikā bijām atraduši ārstu atbalstu un bija nodrošināta medicīniskā aprūpe mājās, kā arī mums bija kliedētas bažas par to, ka viņam varētu nākties lieki mocīties vai nonākt slimnīcā uz neatgriešanos.

Mūsu iespaids ir, ka Mārtiņš jau labu laiku bija sagatavojies miršanai, gan praktiskos jautājumos, kurus, iespēju robežās, bija nokārtojis, bet jo īpaši pats sevī - viņš paļāvās uz Dievu. Pirms dažām nedēļām Mārtiņš mums (Gitai, Tabitai, Tomam) stāstīja par to, kā vēzis ir uzlicis zīmogu viņa dzīvei: sēklinieku vēzis pirms 40 gadiem, pēc kura ārsti viņam paredzēja tikai īsu mūžu, bezdibenīgi smagā pieredze pavadot Aiju nāvē un tagadējā saslimšana. Mārtiņš ļoti uzsvēra to, ka šī pieredze nav bijusi tikai negatīva un šausmīga, bet kā tā ir palīdzējusi labāk saskatīt dzīves vērtības un novedusi pie lielākas skaidrības ticības jautājumos.

Mēs esam pateicīgi par to, ka, īsajā laika sprīdī pirms izsīka viņa spēki, varējām būt kopā ar Mārtiņu sarunās, lūgšanās un klusumā. Vakaros bieži vien piestāja arī Aijas dēls Ivars. Kopīgu Lieldienu svinēšanu izjutām kā īpašu dāvanu.

Kaut zinājām, ka nav daudz laika, Mārtiņa nāve piektdienas pēcpusdienā bija pēkšņa. Iepriekšējā vakarā viņa stāvoklis strauji pasliktinājās. Viņa māsa Tabita bija līdzās ar viņu.

Šonedēļ Mārtiņa baznīca (Krusta baznīca) būs atvērta katru dienu (no 25. līdz 30. aprīlim) no 16:00 – 18:00, lai jebkurš varētu nākt piedomāt par viņu.

Bēres notiks nākam sestdien, 1. maijā. Zīmīgi, ka tā ir Aijas un Mārtiņa kāzu dienu. Būs iespēja atvadīties no Mārtiņa sestdienas rītā no 09:30 līdz 13:30 Krusta baznīcā. Pēc tam zārku un ziedus aizvedīs uz Limbiķu kapsētu, kur notiks bēres tuvinieku lokā. Limbiķu kapsētas tuvumā atrodas sociālais aprūpes centrs "Iļģi”, par kura iedzīvotājiem Mārtiņš daudzus gadus rūpējās. Viņš sev izvēlējās vietu kapsētas tālākajā, pamestajā daļā, kur tiek apbedīti "Iļģu” iemītnieki. Pēdējais projekts, ko viņš mums ir uzdevis, ir šajā vietā uzstādīt pieminekli - Jēzus ar atvērtām rokām. Uzraksts būs: "Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi. Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28)

Gita, Tabita un Toms

Die letzten Wochen

Schon seit November fühlte Martin sich nicht mehr richtig wohl. Ein Leistenbruch, dessen OP aufgrund von Corona verschoben wurde, Müdigkeit, Abmagerung und zugleich ein zunehmend praller Bauch, dessen Ursache zunächst nicht erkannt wurde. Erst Anfang März wurde dann die Diagnose gestellt: Ein in den Bauchraum metastasierter Tumor unklaren Ursprungs. In der onkologischen Abteilung des Regionalkrankenhauses wurde die Behandlung mit einer Chemotherapie begonnen, die Martin dann Zuhause in Tablettenform fortsetzen konnte.

Uns allen war klar, dass Martin‘s Erkrankung nicht heilbar sein würde, aber die Chemotherapie gab zumindest Hoffnung, dass vielleicht doch etwas mehr Lebenszeit möglich sein könnte.

Martin wollte nicht ohne Weiteres „die Flinte ins Korn“ werfen. Die erste Runde der Chemo-Tabletten nahm er tapfer ein, aber sie zerrte ihn auch noch weiter aus. Zum Essen schien er sich eher zu zwingen, vieles vertrug er auch nicht. Als er sich eines Morgens auf die Waage stellte, war er selbst überrascht, dass sie über 20 kg weniger anzeigte. Die Zeiten, in denen er Kraft fand zum Telefonieren, sich an den PC zu setzen, Dinge zu regeln oder sich einfach nur etwas zu unterhalten, wurden kürzer und das Bedürfnis nach Ausruhen und Stille nahm zu. An den Zoom-Gottesdiensten seiner Gemeinde nahm aber bis zum Schluss teil.

Nochmal eine weitere Chemo, dafür fehlte Martin sowohl die Kraft als auch die Überzeugung, dass es Sinn macht. Gott sei Dank hatten wir mittlerweile ärztliche Unterstützung gefunden, sodass die medizinische Versorgung auch Zuhause sichergestellt war und uns die große Sorge vor unnötigen Qualen und ungewollter Krankenhauseinweisung genommen war.

Martin vertraute darauf, dass er in Gottes Hand ist und uns schien es, dass er längst auf sein Sterben vorbereitet war - in den äußeren Dingen, aber vor Allem zutieftst in ihm selbst. Vor einigen Wochen erzählte er uns (Gita, Toms, Tabita), wie der Krebs sein Leben geprägt hatte -angefangen mit seiner Hodenkrebserkrankung vor 40 Jahren, als man ihm eine kurze Lebenserwartung prophezeite, über die abgründige Erfahrung in der Begleitung von Aija in ihren Tod bis hin zur gegenwärtigen Erkrankung. Martin war es sehr wichtig zu sagen, dass diese Erfahrungen nicht nur negativ und furchtbar waren, sondern ihn gestärkt und ihn vieles verstehen gelernt haben in seiner Lebenseinstellung und in seinem Glauben.

Wir sind sehr dankbar dafür, dass wir drei in der kurzen Zeit, bevor er so schwach wurde, mit Martin zusammensein konnten -in Gesprächen, in Gebeten, in der Stille. Abends schaute auch oft Aija‘s Sohn Ivars vorbei. Ein besonderes Geschenk war das letzte gemeinsame Osterfest.

Obwohl es sich abzeichnete, kam sein Tod am Freitagnachmittag sehr schnell. Am Abend zuvor hatte sich sein Zustand verschlechtert. Tabita war bei ihm bis zum Schluss.

In dieser Woche (26.04.-30.04.21) ist Martin‘s Kirche geöffnet und alle, die mögen, können kommen und seiner gedenken.

Die Beerdigung findet kommenden Samstag statt. Es ist der 1. Mai, Aija‘s und Martin‘s Hochzeitstag. Am Samstagmorgen von 09:30 -13:30 Uhr wird es in der Kirche (Krusta baznica) die Möglichkeit geben, von Martin Abschied zu nehmen. Danach wird der Sarg zu einem kleinen Friedhof (Limbiki) etwas außerhalb von Liepaja gebracht. Ganz in der Nähe ist ein großes Wohn-und Pflegeheim (Ilgi), das Martin über viele Jahre betreut hat. Martin hat sich seinen Platz im hintersten vernachlässigt wirkenden Teil ausgesucht, dort, wo die Menschen aus dem Heim beerdigt werden. Sein letztes Projekt, dass er an uns übergeben hat, ist, dort eine einfache Jesus-Statue mit offenen Armen für alle zu errichten. Darunter soll stehen: „Kommt her zu mir, alle, die ihr mühselig und beladen seid. Ich will euch erquicken.“

Gita, Tabita un Toms

Mārtiņš’ Final Weeks

Already last November, Mārtiņš began to not feel well. He was tired and had lost his appetite, and his long-awaited hernia repair surgery was postponed due to the Covid-19 pandemic. In January his stomach began to bulge and it became difficult for him to eat. Only in early March did the doctors discover the cause of his illness and diagnosed metastases in the stomach, but they were unable to precisely locate the primary tumour. In the oncology department at the Liepāja Hospital they began him on chemotherapy, and he continued oral chemotherapy in tablet form.

We were well aware of the fact that Mārtiņš’ illness was not curable. At the same time, the chemotherapy gave us hope that it might be able to prolong his life, even if only for a short time.

Mārtiņš was not ready to throw in the towel and simply give up. He completed the first cycle of chemotherapy, but it demanded very much of him. He had to force himself to eat, because he had no appetite and many foods no longer agreed with his stomach. One morning he stepped on the bathroom scale and was genuinely surprised that he had lost more than twenty kilograms. The amount of time he could spend on the telephone, working on the computer or talking with others became ever shorter, while his desire for rest and silence increased. He continued to take part in services with his congregation until his death.

Mārtiņš did not wish to endure another cycle of chemotherapy – he had neither the physical strength nor did he see much sense in continuing the treatment. Thankfully, we had in the meantime found doctors to support us and were provided with medical treatment at home, which alleviated our worries that he might have to needlessly suffer or be hospitalised indefinitely.

Our impression is that Mārtiņš had already been preparing to die for some time, in terms of practical issues (which he had taken care of as much as possible) but even more so internally – he placed his trust in God. A few weeks ago he told us (Gita, Tabita and Toms) about how cancer had marked his whole life: testicular cancer forty years ago, after which doctors predicted a short life expectancy, the heart-wrenching experience of watching Aija die of cancer, and now this cancer. But Mārtiņš emphasised that this experience had not been only negative and agonising; it had also let him better see the values in life and had given him more clarity regarding issues of faith.

We are grateful that, in the short time he had before he lost his strength, we were able to be together with Mārtiņš in conversation, prayer and silence. On many evenings Aija’s son, Ivars, also stopped by to be close to Mārtiņš. Celebrating Easter together with the family was a special gift for all of us.

Although we knew Mārtiņš did not have much time left, his death on Friday afternoon was nevertheless sudden. His condition had significantly worsened the previous night. His sister, Tabita, was with him.

Mārtiņš’ church, the Church of the Cross in Liepāja, will be open to mourners every day this week (April 25–30) from 16:00 to 18:00.

The funeral will take place on Saturday, May 1. Significantly, this is also the date of Mārtiņš and Aija’s wedding anniversary. The Church of the Cross will be open on Saturday morning (May 1) from 09:30 until 13:30 for all who wish to pay their respects and say farewell. After that, the coffin and flowers will be taken to the Limbiķi Cemetery near Grobiņa, where the burial service will take place. Nearby is the “Iļģi” social care centre, whose residents Mārtiņš had ministered to for many years. For his final resting place, Mārtiņš chose the farthest, abandoned section of the cemetery, where deceased “Iļģi” residents are buried. The last project he charged us with is to erect a monument there. It will depict Jesus with open arms, and the inscription will read: “Come to me, all you who are weary and burdened, and I will give you rest.” (Mat. 11:28)

Gita, Tabita un Toms

Kārlis Žols

Draugam, mācītājam Mārtiņam!

Ar Mārtiņu Urdzi tuvāk iepazinos 2016. gadā, kad Liepājas Krusta draudze izstājās no LELB un sāka veidot savas attiecības ar LELBĀL (tagad LELB Pasaulē).

Kopš tā laika mūs saista gan dziļas un nopietnas sarunas un dalīšanās viedokļos, gan kopīga stāvēšana pretī pretvarām, kas ir gribējušas atņemt Krusta draudzes dievnamu un apšaubīt tās statusu. Esam dalījušies teoloģiskos jautājumos un domājuši par baznīcas vēsturi. Mūsu viedokļi ne vienmēr ir saskanējuši. Tomēr mums ir bijusi patiesa saskaņa un vienprātība par to, kas ir Baznīca un, kas ir draudze. Atļaujos teikt, ka esam bijuši vienā ceļā. Neskatoties uz dažu brīžu mūsu nesaskaņām uzskatos un izpratnē, to visu summējot, ar Mārtiņā esmu pieredzējis patiesu un dziļu draudzību. Tā noformulējās Krusta draudzes dievkalpojumos, sarīkojumos un kopības brīžos, kuros piedaloties, ieraudzīju, kā, iespējams, arī baznīcas tradicionālām darbībām neierastos procesos Mārtiņš savā vienkāršībā atklājās kā patiess Mācītājs, patiešām – Kristus kalps.

Tagad Mārtiņš ir fiziski no mums aizgājis. Bet, vai tiešām? Fiziski - jā, bet ne dvēseliski. Jo, kā Krusta draudzes ļaudis saka, tie vēl turpina un turpinās Mārtiņu iepazīt.

Sabiedrībā populāram, pazīstamam cilvēkam aizejot mūžībā, par šo cilvēku tiek teikti slavinoši, cēli vārdi. Bieži tā tiek mākslīgi radīts, pilnīgi iespējams, ne īpaši adekvāts priekšstats par šo cilvēku, kurš fiziski vairs ar mums nebūs.

Vakar, pavadot Mārtiņu mūžībā, man bija pavisam cita sajūta. Atvadu vārdi, cilvēku atmiņas skanēja dziļā harmonijā ar Mārtiņa mūžu, devumu šai pasaulei un līdzcilvēkiem. Tas radīja patiesa gaišuma un iekšējas harmonijas sajūtu. Atvadoties no Mārtiņa Urdzes, abstrakti, teorētiski skaisti vārdi nav vajadzīgi. Par viņu runā viņa dzīve. Te piepildās vārdi no Jāņa Atklāsmes grāmatas: “… viņu veiktie darbi tos pavada” (Atkl. 14:13).

Protams, daudziem no mums, domājot par Mārtiņu, ir sēras un zaudējuma pieredze. To īpaši izjūt Mārtiņa tuvinieki, Liepājas Krusta draudzes ļaudis, diakonijas darbinieki un neskaitāmie cilvēki, kuriem Mārtiņš ir palīdzējis, kurus atbalstījis, kurus uzklausījis, kurus mācījis.

Mārtiņa dzīves moto un devīze izpaudās vienā vārdā, kas arī likts Liepājas Krusta draudzes interneta mājas lapas nosaukumā “kalpot”. To var apliecināt draudzes locekļi, draugi un paziņas, arī neskaitāmie dzīves pabērni, kurus Mārtiņš uzrunāja, vadīja, noglāstīja, kuriem uzsmaidīja, palīdzēja, kurus savā ziņā arī glāba. Viņā atklājas ptiesas un grūtas kalpošanas lielais skaistums.

Mārtiņš bija patiesi atklāts, godīgs, bet arī maigs un iejūtīgs. Viņa atklātums un godīgums ne vienmēr bija patīkams un viegls. Tas mums parādīja pašiem sevi. Un Kristu. Arī Kristus taču mums aicina mainīties. To aicināja Mārtiņš. Pats to arī spējot un to īstenojot. Viņa prioritātes bija nevis ārējas un egoistiskas, bet tās balstījās viņa nerimstošajos meklējumos pēc Patiesības, pēc Kristus. To simbilizējot, pēc paša Mārtiņa vēlēšanās, pie viņa kapa, līdzās viņa aprūpēto ļaužu atdusas vietām tiks novietota Kristus statuja ar atvērtām rokām.

Viņš izveidoja patiesi dzīvu draudzi. Kā Kristus kalps, draudzes gans, kas ved cilvēkus pie lielā Labā Gana. Viņš nevienā dimensijā nebija atrauts no realitātes, kā tas vienā vai otrā situācijā ir manāms pie viņa amata brāļiem vai māsām. Mārtiņam ārējas formas nebija svarīgas. Tieši tas piesaistīja cilvēkus, Kristus, Patiesības meklētājus. Pie viņa piepildījās apustuļa Pētera vārdi: ’“jūs paši kā dzīvi akmeņi tiekat uzcelti par garīgu namu” (1. Pēt 2:5). Tā arī Liepājas Krusta draudze vispirmām kārtām ir Garīgs nams.

Arī Mārtiņa garīgais nams šajā dzīvē nu ir uzcelts. Bet katra celtne ir jāuztur, jāpiepilda, jāapdzīvo. To lai darām mēs – līdzgaitnieki, draugi, domubiedri – kalpojot, pieaugot, ejot uz priekšu. Bet Mārtiņu turpināsim iepazīt, arī viņam ejot tālāk Kristus tuvumā mūžībā.

Kārlis Žols

Jürgen Philipps - Beerdigungspredigt

Liebe Freunde und Freundinnen von Martin!
Liebe Weggefährten!

Herzlich willkommen zur Gedenkfeier mit Gebet für Martin Urdze.

Während wir heute an Martin denken, findet in Lettland die Trauerfeier am selben Tag statt.

Gott, der sich uns Menschen vorgestellt hat als „ich bin für euch da“, sein Sohn Jesus Christus, unser Bruder und der heilige Geist, der Liebe und Barmherzigkeit, werden uns begleiten bei unserem Gedenken.

Wir halten inne in der Stille des Gebetes.

Gott wir nehmen schweren Herzens Abschied von Martin Urdze und übergeben ihn nun in deine Hand.
Gott du kennst unsere Gedanken, du weist was unser Herz bewegt, du spürst unseren Kummer im Herzen.

So viele Erinnerungen gehen in diesen Stunden und Wochen durch unseren Kopf. Erinnerungen an viele schöne, glückliche und aufregende Stunden, die wir miteinander erlebten aber auch Erinnerungen an schwere Zeiten, die wir gemeinsam durchgestanden haben und du Gott an unserer Seite warst.

Bei aller Trauer ist da vor allem aber ein Gefühl von großer Dankbarkeit für das Leben eines lieben Menschen, mit dem wir vieles erlebten, der uns viel gegeben hat.

Gott du hast uns in deinem Sohn Jesus Christus, in seinem Leben, in Kreuz und Auferstehung, ein Zeichen, des Lebens gesetzt und uns eine Hoffnung gegeben, eine Hoffnung, dass deine Liebe dem Bösen standhält und zu einer Gemeinschaft verbindet, wo wir füreinander da sind. Gott, du hast uns eine Hoffnung geschenkt, dass deine Liebe stärker ist als der Tod. Deiner Liebe Gott vertrauen wir unseren Verstorbenen an und bitte Gott, sei auch bei uns mit deinem Trost.

Worte aus dem 36. Psalm

Herr, deine Güte reicht so weit
der Himmel ist
und deine Wahrheit,
soweit die Wolken gehen.

Deine Gerechtigkeit steht wie die Berge Gottes und dein Recht wie die große Tiefe Herr du hilfst Menschen und Tieren.

Denn bei dir Gott ist die Quelle des Lebens und in deinem Licht sehen wir das Licht.

Gedenken an Martin

Liebe Weggefährtinnen und Weggefährten.

Ich möchte nun einen Bilderrahmen setzen für das Leben von Martin. Einen Überblick geben für uns, die wir aus ganz unterschiedlichen Lebensbezügen mit Martin verbunden waren. Im Anschluß daran hoffe ich mit Olaf Kreitsmann auf viele Erinerungen und Geschichten in kleinen Wortbeiträgen, die ihr uns allen mitteilen mögt.

Kommt her zu mir, die ihr mühselig und beladen seid ich will euch erquicken ( Matthäusevangelium Kap.11,28)

Dieses Jesuswort steht für Martin im Mittelpunkt seines Lebens und darüber hinaus. Es begleitet ihn, es treibt ihn an. Dieses Jesuswort gibt Martin die unerschüttliche Hoffnung, Zuversicht und Kraft die frohe Botschaft von Gott, denen nahe zu bringen, die nicht auf der Sonnenseite des Lebens stehen - ihnen nahe zu seien, Respekt zu zollen und Selbstbewußtsein zu schenken und die Gewißheit Gott steht an eurer Seite.

Es wird sein Lebenstraum und seine Lebenswirklichkeit, eine diakonische Gemeinde zu gründen.

Stark geprägt hat ihn sein Elternhaus. Sein Vater ist Pastor für die lettische Gemeinde im Rennplatzviertel. Er gründet die Behindertenwerkstätten mit heute über 300 Mitarbeiterinnen und Mitarbeitern. Unermüdlich kämpft er für die Menschen, er ist ein gesegneter Stressfaktor für den Sozialdezernenten in der Stadt Oldenburg.

In einer kleinen Blockwohnung mitten in der Gemeinde wächst Martin auf mit seinem früh verstorbenen Bruder Peter, seiner Schwester Tabita und sinem Bruder Toms.

Seine Mutter, eine treue, bescheidene und bewunderswerte Pfarrfrau wird selbst nach dem Tode ihres Mannes als Pfarrerin eine Gemeinde in England leiten.

Eine tiefe, selbstverständliche und unaufdringliche Frömmigkeit zeichnet die Familie aus und Martin ist treuer Fan des VFB Oldenburg lebenslang. Martin kämpft sich durch seine Jugendjahre, begehrt auf und übernimmt doch schon in seinen Studienzeiten Verantwortung für die lettische Gemeinde.

Nach dem Theologiestudium, absolvierte er die Ausbildung als Krankenpfleger, arbeitete einige Jahre in diesem Beruf. Anfang, Mitte der 90ziger Jahre bricht Martin nach Lettland auf mit dem Ziel mit seinen Geschwistern ein soziales Zentrum in Lettland zu gründen, mitten in den Wirren eines Landes nach der schwer erkämpften Unabhängigkeit.

Nach dem ein und anderem Fehlschlag gründet Martin ein Zentrum für die Diakonie in Liepaja. Er wird Pfarrer in der daniederliegenden Kreuzkirchengemeinde.

Der Traum einer diakonischen Gemeinde wird Wirklichkeit.

Unermüdlich scharrt er Menschen um sich, bringt Menschen zusammen, nutzt seine internationalen Kontakte.

Viele diakonische Angebote gibt es in den Räumen der Kreuzkirchengemeinde. Die Obdachlosenarbeit mit Suppenküche nutzten viele Menschen. Die Kleiderkammer, die kostenlose ärztliche Versorgung, viele Selbsthilfegruppen, der Treffpunkt für Behinderte bietet Hilfe und Unterstützung.

Bei Martins Bibelarbeiten und Gottesdiensten kommen die Betroffenen selbst zu Wort. Er hört den Menschen zu, schätzt ihre Meinungen vom Leben und Glauben an Gott wert.

Bei einem Besuch im Onkologischen Krankenhaus lernt Martin Aija, eine Kunstdozentinan der pädagogischen Hochschule in Liepaja kennen. Sie bringt Farbe in sein Leben, nicht nur in seine spartanische Wohnung und ihren Sohn Ivars mit.

Aija, die Liebe seines Lebens, ist eine tolle Gesprächs- und Lebensparterin. Intensive und glüchliche Jahre folgen.

Nach gut 15 Jahren stirbt Aija an Krebs, Martin an ihrer Seite.

Martin kämpft weiter unermüdlich für Verbesserungen für die sozial Benachteiligten. Er macht das Diakonische Zentrum zu einem ernstgenommenen Ideen- und Ratgeber und Partner der Stadt Liepaja.

Das Gesundheits und Sozialministerium Lettlands lernt ihn kennen.

Er kämpft auf einsamen Posten gegen eine Landeskirche und Bischof, die in einem fundamentalistischen Verständnis des Christlichen Glaubens und Lebens verharren.

Viele Menschen aber schätzen ihn als aufrechten und mutigen Mann, der für seine Überzeugungen kämpft und sich selbst nicht schont.

Aufgehoben in der Liebe und Zuwendung seiner Familie und Gemeinde und aufgehoben in der Liebe bei Gott sowieso, wie er in einem seiner letzten e- mails schreibt. stirbt er vor wenigen Tagen.

Und Martin stirbt in dem Vertrauen: Mein Erlöser lebt.

Ein Gedicht von Alfred Lord Tennyson zum Ende meiner Gedanken und Erinnerungen.

Queren der Sandbank

Sonnenuntergang, Abendstern
Ein klarer Ruf für mich
Und soll da kein Knirschen der Sandbank sein.
Wenn ich fahr hinaus zur See

Doch, obwohl bewegt, die See zu schlafen scheint,
zu voll für Lot und Gischt,
wenn das,was aus der grenzlosen Weite (Tiefe) kam
kehrt nun wieder heim.

Dämmerung, Abendgeläut
danach die Dunkelheit
und soll da keine Abschiedstrauer sein,
wenn ich gehe von Bord.

Denn obwohl von unsere Statt von Zeit und Ort
die Flut mich tragen soll weit
hoffe ich, meinen Lotsen von Angesicht zusehen,
wenn ich die Bank gequert

Gott behüte Martin

Gebet

Von guten Mächten wunderbar geborgen,
erwarten wir getrost was kommen mag
Gott ist mit uns am Abend und am Morgen
und ganz gewiss an jedem neuen Tag.

Amen

Jürgen, Oldenburg, der 1.Mai 2021

Liepājas Krusta draudze un Diakonijas ļaudis

Atvadoties no Mārtiņa Urdzes

Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Jes. 43:1

Mūsdienu sabiedrības problēma ir tā, ka nav vairs paraugu, kam gribētos līdzināties. Ar laiku vienmēr tiek piedzīvots un atklājas kas nepatīkams: savtība, alkatība, viltība, nenovīdība, liekulība, varaskāre…

Ar Tevi, Mārtiņ, bija citādi. Jo ilgāk un dziļāk Tevi iepazina, jo vairāk atklājās vienkāršība, sirsnība, miers, pazemība un pieticība. Tev bija laiks apstāties un noliekties pie tiem, kam citi labprāt vai pat steigšus paiet garām. Tu prati ieraudzīt tos, kam sāp, kam ir grūti. Tev bija drosme teikt patiesību un cīnīties pret netaisnību un liekulību. Tu aicināji uz to arī citus. Tev nebija svarīgas hierarhijas un ārēja izrādīšanās. Tu centies izlīdzināt robežas starp tiem, kam ir vara, un vienkāršajiem ļaudīm, tādējādi dodot vietu uzklausīšanai, sadzirdēšanai un cilvēcībai. Galvenais bija ieraudzīt Mazo cilvēku un kaut ko labu ikvienā.

Tos, kas nāk no mūsu vidus, mēs nenovērtējam, tāpēc ir prieks un pārsteigums saņemot labos vārdus no SEMPRE Accelerators projekta sadarbības partneriem:

Mēs visi priecājamies, ka mums bija iespēja iepazīties ar Mārtiņu, visjaukāko cilvēku, kādu jūs jebkad atradīsit uz šīs planētas. Mūsu mazajā Eiropas projektu un Eiropas finansējuma pasaulē, es domāju, ka reti sastopu kādu, kuram tik maz rūpēja nauda, bet gan pārmaiņas un to ieviešana cilvēku dzīvēs. Mums ir ļoti skumji, dzirdot, ka viņš mūs ir pametis, un varam tikai iedomāties, ko tam vajadzētu nozīmēt jums un jūsu kolēģiem, kā arī liepājniekiem, kuri ar viņu strādājuši katru dienu.

Tik ļoti augstu Tevi, Tavu personību un darbu ir novērtējusi starptautiskā sabiedrība Vācijā, Dānijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā. Arī Spēcināšanas rokasgrāmata, pie kuras tapšanas Tu tik daudz strādāji kopā ar pārējiem, tiks veltīta Tev.

Vēl arvien turpinām Tevi iepazīt arī caur daudzajām vēstulēm un telefona zvaniem, kas turpina pienākt:

..uzzināju, ka brauks arī mācītājs un biju satraukta, jo domāju, ka visu ceļu vajadzēs klausīties par Dievu! ..viņš man neuzspieda domu par reliģiju un Dievu! Atļāva man aktīvi darboties un nonākt pie ticības pašai!

Viņš nebija no tiem "tipiskajiem" mācītājiem, kuri postulē, kas un kā būtu PAREIZI, viņš vienmēr ieteica klausīties sevī un paļauties uz Kristu. Tieši tāds viņš man paliks atmiņā – pārāks par visiem tieši tāpēc, ka tas nemaz nebija viņa mērķis, viņš to panāca ar savu gaišumu un sirsnību!.. viņš ir izcīnījis daudz cīņu, jo nelocījās līdzi visiem vējiem, bet pastāvēja par savu baznīcu, draudzi. Viņam nereti bija savs skatījums un domas, kas atšķīrās no citu baznīcu viedokļa. Tas, ko es sajutu, bija tas, ko nekad iepriekš tā nebiju no citiem mācītājiem sajutusi – viņš vienmēr sludināja Mīlestību, iecietību, pacietību, pieņemšanu. Nevis biedēja ar citātiem no Bībeles, bet stiprināja, atrodot īstās Rakstu vietas un pasakot tos pareizos vārdus. Tā ir liela māksla.

.Viņš ir mans vienīgais īstais draugs, kas mani pieņēma tādu, kāds es esmu.

Kā atklājas līdzcilvēku teiktajā, pat neilga sastapšanās ir atstājusi viņos gaišumu un kaut ko no Tevis.

Tu netiesāji, neturēji aizvainojumu, bet tas, ko Tu sevī turēji, bija rūpes par citiem. Neaizmirstamas un vārdos nepasakāmas sajūtas bija, kad redzējām, kā raud ratiņkrēslam piesaistīts cilvēks, kuru Tu ar vēl diviem vīriem nesāt lejā pa kāpnēm no daudzdzīvokļu mājas 4. stāva, lai viņš pirmo reizi pēc četriem gadiem no savām četrām sienām tiktu ārā uz pasākumu un būtu kopā ar citiem ļaudīm. Viņa acis un asaras toreiz mēs neviens vairs nekad nespēsim aizmirst.

Cik gan neredzīgi un nedzirdīgi mēs esam savās siltajās, mājīgajās alās viens pret otru un tiem, kas dzīvo mums līdzās…

Tu biji patiess Dieva vīrs. Paldies par to, ko Tu mums mācīji – ne ar paceltu pirkstu, bet ar savu piemēru. Paldies par to, ka devi pārliecību par uzdrīkstēšanos sākt mainīt sevi un reizē lietas ap mums.

Dievs mūs katru noliek mums paredzētajā vietā īsu brīdi uz šīs zemes. Ko mēs katrs darām ar sev atvēlēto laiku, ar ko to piepildām, kādas izvēles izdarām, tas atstāts mūsu pašu ziņā.

Jāiet uz priekšu! Tu vienmēr teici. Mums bieži būs jāpiestāj savā skrējienā un jāpadomā – Kā Tu būtu rīkojies? Vai tas, ko mēs darām, sagādātu Tev prieku? Paturot prātā Tavu vēlējumu: Uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu (1. Pēt. 2:5), mēs sakām paldies, Tev, Mārtiņ! Mūsu gaišās domas un mīlestība, lai Tevi pavada gaismas ceļā uz Mūžību! Mums vēl jāpastrādā vārtu priekšā un jāturpina Tavs iesāktais darbs, bet Tev mēs šobrīd teiksim – uz tikšanos!

Uz redzēšanos, mīļo Mārtiņ!

Liepājas Krusta draudze un Diakonijas ļaudis

Liepāja Church of the Cross congregation (Krusta draudze) and the people at the Diaconal Centre

Saying farewell to Mārtiņš Urdze

Don’t be afraid, I have rescued you. I have called you by name; now you belong to me. (Isaiah 43:1)

The problem with society today is that there are no longer any role models whom one might wish to emulate. Eventually one always experiences or discovers something unpleasant: selfishness, greed, deceit, envy, impudence, malevolence, hypocrisy, lust for power…

But with you, Mārtiņš, it was different. The longer and better one got to know you, the more your simplicity, sincerity, serenity, humbleness and modesty were revealed. You had time to stop and show respect to those whom others hurriedly and even gladly pass by. You knew how to see those who are in pain, those who are struggling. You had the courage to tell the truth and fight against injustice and falseness, and you encouraged others to do so as well. You were not interested in hierarchies and outwardly ostentation. You tried to lessen the boundaries between those who have power and the simple people, thus making room for listening, hearing, kindness and humanity. The main thing was to notice the “small person” and see something good in everyone.

We rarely sufficiently appreciate those who come from within our midst, and therefore it is a joy and pleasant surprise to receive the following kind words from our partners in the SEMPRE Accelerators project:

“We are all very happy to have had the opportunity to get to know Mārtiņš, the nicest person you’ll ever find on the planet. In our small world of European projects and European Union financing, I think one rarely encounters a person who cared so little about money but instead focused on change and implementing change in people’s lives. We are very sad to learn that he has left us, and we can only imagine what this means to you and your colleagues as well as the people of Liepāja who worked with him every day.”

You, your character and your work have been so highly valued by the international community in Germany, Denmark, Lithuania, Estonia and Russia. The Empowerment Handbook, which you worked so hard with others to create, will also be dedicated to you.

We are in fact still getting to know you through the many letters and telephone calls offering sympathy that we continue to receive:

[..] I learned that the pastor was coming along as well, and I was worried, because I thought that we’d have to listen to talk of God the whole way! [..] he did not impose on me any ideas regarding religion and God! He allowed me to engage actively and arrive at faith on my own terms and in my own time!”

“He wasn’t one of those ‘typical’ pastors who postulate about what and how would be CORRECT; he always suggested that one listen to oneself and trust in Christ. That is exactly how I’ll remember him – superior to everyone else precisely because being superior was never his goal, he achieved it through his goodness and sincerity! [..] he fought many battles because he stood his ground, did not give in and remained true to his church and congregation. He often had his own view of things and thought differently from other churches. What I felt with him was something I had never before felt from other pastors – he always preached love, tolerance, patience, acceptance. Instead of intimidating and frightening with verses from the Bible, he gave strength by locating specific words and phrases from the Bible and interpreting in the right way. That is a great art.”

“He is my only true friend, who accepted me as I am.”

Many have stated that, even if they only met you for a short time, they felt you left something of yourself and your sincerity with them.

You did not judge, you did not hold grudges, but you did have compassion and concern for others. I cannot express in words what we felt when we witnessed a man confined to a wheelchair weeping as you and two others carried him down the stairs from his 4th-floor apartment so that he could finally, for the first time in four years, escape those four walls to attend an event and spent time with other people. None of us who saw that man’s eyes and tears will ever be able to forget it.

As we live in our own warm, cosy dens, it is amazing how blind and deaf we are towards one another and those who live around us…

You were a genuine man of God. Thank you for what you taught us – not with a raised finger but by your example. Thank you for giving us the courage and confidence to begin changing ourselves and at the same time also the things around us.

God puts each of us in our intended place and time on this earth. What we do with the time given to us – what we fill it with, what decisions we make – that is left up to us.

You always said, “We have to move on.” As we run around living our lives, we will often have to pause and wonder what you would have done in our place. Does what we do bring joy to you? As we keep in mind your appeal –Now you are living stones that are being used to build a spiritual house (1 Peter 2:5) – we say thank you to you, Mārtiņš! May our sincere thoughts and love accompany you on your bright journey towards eternity. We still need to work a while on this side of heaven and continue the work you began, but we will meet you again!

So, until we meet again, goodbye dear Mārtiņš!

Liepāja Church of the Cross congregation (Krusta draudze) and the people at the Diaconal Centre

Die Kreuzgemeinde (Krusta draudze) Liepaja und die Leute von der Diakonie

Abschied von Martin Urdze

Fürchte dich nicht, denn ich habe dich erlöst; ich habe dich bei deinem Namen gerufen, du bist mein! (Jes.43,1)

Das Problem unserer heutigen Gesellschaft ist, dass es keine Vorbilder mehr gibt, denen man ähnlich sein möchte. Mit der Zeit kommt immer auch etwas Unschönes zutage: Eigennutz, Maßlosigkeit, Falschheit, Neid, Scheinheiligkeit, Machtgier …

Mit Dir, Martin, war es anders. Je mehr man Dich kennen lernte, desto mehr traten Deine Einfachheit, Herzlichkeit, Ruhe, Demut und Bescheidenheit hervor.

Du hast Dir Zeit genommen, stehen zu bleiben und Dich den Menschen zuzuwenden, an denen andere lieber schnell vorbeigehen. Du hast diejenigen wahrgenommen, die es schwer haben und leiden. Du hattest den Mut, die Wahrheit zu sagen und gegen Ungerechtigkeit und Unaufrichtigkeit aufzubegehren. Dazu hast Du auch andere ermutigt. Dir waren Hierarchien und Äußerlichkeiten unwichtig. Du hast versucht Hindernisse zu denjenigen zu überwinden, die Macht haben, um den einfachen Leuten Gehör zu verschaffen und der Menschlichkeit Raum zu geben. Wichtig war, den Kleinen Menschen zu sehen und im Alltag das Gute zu suchen.

Oftmals würdigen wir die Menschen, die aus unserer Mitte kommen, nicht. Darum ist es eine besondere Freude und Überraschung, in diesen Tagen all die guten Worte von unseren SEMPRE Accelerators Projektpartnern zu erhalten:

„Wir sind alle sehr froh, dass wir die Möglichkeit hatten, Martin kennenzulernen, den nettesten Menschen, den ihr überhaupt auf diesem Planeten findet könnt. In unserer kleinen Welt der europäischen Projekte und EU-Finanzierungen habe ich selten jemanden getroffen, den Geld so wenig interessierte. Es ging ihm immer darum,Veränderungen zu bewirken im Leben der Menschen. Wir sind sehr traurig, dass er uns verlassen hat und wir können nur erahnen, was dieser Verlust für all die Menschen in Liepaja bedeutet, die tagtäglich mit ihm zusammengearbeitet haben.“

So sehr wirst Du, Deine Persönlichkeit und Deine Arbeit von Menschen in Deutschland, Dänemark, Litauen, Estland, Russland und Tschechien gewürdigt! Das Empowerment-Handbuch, was in internationaler Zusammenarbeit gerade fertiggestellt worden ist und an dem Du so viel mitgearbeitet hast, wird Dir gewidmet sein.

Durch die vielen Briefe und Telefonate, die in diesen Tagen kommen, erfahren wir immer wieder Besonderes über Dich:

„...Als ich erfuhr, dass auch der Pfarrer mitfahren würde, war ich wenig erfreut, denn ich dachte, dass wir uns den ganzen Weg was über Gott würden anhören müssen! ...Er hat mir nicht seine Meinung über Religion und Gott aufgedrückt! Er band mich einfach aktiv in die Arbeit ein und ließ mich selbst zum Glauben finden!“

„Er gehörte nicht zu den „typischen Pfarrern“, die postulieren, was und wie es richtig zu sein hat. Er hat immer dazu geraten, in sich selbst hineinzuhören und auf Christus zu vertrauen. Genauso wird er mir in Erinnerung bleiben – als jemand, der über andere steht, weil er selbst sich nicht über andere erheben wollte.Er tat es durch seine Güte und Herzlichkeit! … Er hat so viele Kämpfe ausgefochten, weil er sich nicht wie ein Fähnchen im Winde drehte, er stand für seine Kirche und seine Gemeinde. Nicht selten hatte er seine eigene Meinung, die sich von anderen Gemeinden unterschied. Das, was ich gespürt habe, war etwas, was ich bis dahin noch nie bei anderen Pfarrern erlebt hatte – er predigte immer Liebe, Geduld, Verständnis und Akzeptanz. Er benutzte Bibelstellen nicht, um Angst zu machen, sondern um die Menschen zu stärken mit den richtigen Worten. Das ist eine große Kunst.“

„Er ist mein einziger wahrer Freund; er hat mich so angenommen, wie ich bin.“

Auch in kurzen Momenten der Begegnung konntest Du etwas von Deinem Licht weitergeben.

Du hast nicht Urteile gefällt und an Kränkungen festgehalten. Stattdessen hast Du in Dir die Sorge um andere bewahrt. Unvergessen und unbeschreibbar waren die Gefühle, als wir sahen, wie ein an den Rollstuhl gefesselter Mann weinte, den Du zusammen mit zwei weiteren Männern aus dem 4.Stock seiner Wohnung getragen hast, damit er zum ersten Mal nach 4 Jahren aus seinen vier Wänden kommen konnte, um an einer Veranstaltung teilzunehmen und mit anderen zusammen zu sein zu können. Seine Augen und seine Tränen wird niemand von uns je vergessen. Wie blind und taub sind wir doch in unseren gemütlichen Höhlen gegenüber denen, die neben uns wohnen.

Du warst ein echter Mann Gottes. Danke für das, was Du uns gelehrt hast – nicht mit erhobenem Zeigefinger, sondern mit Deinem Beispiel. Danke, dass Du uns ermutigt hast, uns selbst und die Dinge um uns herum zu ändern.

Für kurze Zeit stellt Gott einen jeden von uns an seinen vorgesehen Platz auf dieser Erde. Was wir mit der geschenkten Zeit anfangen, mit was wir sie füllen, welche Entscheidungen wir treffen, das ist uns überlassen.

Man muss nach vorne gehen! -hast Du immer gesagt. Wir werden oft innehalten auf unserem weiteren Weg und uns fragen, wie Du wohl gehandelt hättest. Wärst Du froh, über das, was wir gerade tun?

Wir sagen Dir danke, Martin. Und wir nehmen Deinen Wunsch an uns aus dem Petrusbrief mit: Und auch ihr als lebendige Steine erbaut euch zum geistlichen Haus ... (1. Petr. 2:5) Unsere Hoffnung und unsere Liebe mögen Dich auf Deinem Weg in die Ewigkeit begleiten! Wir müssen noch ein bisschen vor dem Tor tätig sein und Deine begonnene Arbeit fortsetzen. Dir aber sagen wir - auf Wiedersehen, lieber Martin!

So, until we meet again, goodbye dear Mārtiņš!

Die Kreuzgemeinde (Krusta draudze) Liepaja und die Leute von der Diakonie

“Iļģi“ iemītnieki un darbinieki

“Man palikuši tavi vārdi,
Man palikusi tava sirds,
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.”

VSAC Kurzeme, filiāles “Iļģi” iemītniekiem mācītājs Mārtiņš Urdze bija īpašs cilvēks. Cilvēks, kurš atrada laiku ikvienam, kurš nāca pretī, lai sasveicinātos un vienkārši aprunātos.

Visi ar nepacietību katru mēnesi gaidīja to dienu, kad ieradīsies Mārtiņš lai varētu doties uz dievkalpojumu.

Mūsu atmiņās Mārtiņš paliks kā vienkāršs, smaidīgs, patiess un sirsnīgs cilvēks……

Visi aprūpes centra “Iļģi“ iemītnieki un darbinieki skumjās noliec galvu un izsaka visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem.

The residents and employees of “Iļģi” Social Care Centre

“I still have your words,
I still have your heart,
And it seems that your eyes
Still shine from every star.”

For us at the “Iļģi” branch of the Kurzeme State Social Care Centre, pastor Mārtiņš Urdze was a special person. He greeted and found time for everyone, gladly engaging in a chat or a longer conversation.

Everyone looked forward to the one day a month that Mārtiņš visited our centre so that they could attend the church service he held.

We will remember Mārtiņš as a simple, smiling, genuine, warm-hearted person......

All of the residents and employees at the “Iļģi” centre bow their heads in sorrow and express their deepest sympathy to Mārtiņš’ family.

Die Bewohner, Bewohnerinnen und Mitarbeitende des Wohn-und Pflegeheims “Iļģi”

“Mir bleiben deine Worte,
mir bleibt dein Herz,
und mir ist, als ob ich in jedem Stern
deine freundlichen Augen erblicke.”

Für die Bewohner von Ilgi, (eine Zweigstelle von VSAC Kurzeme) war Martin Urdze ein besonderer Mensch. Ein Mensch, der sich für jeden Zeit nahm. Er kam auf uns zu, um jeden zu begrüßen und um einige Worte zu wechseln.

Voller Ungeduld warteten jeden Monat alle auf den Tag, an dem Martin kommen würde, um dann am Gottesdienst teilnehmen können.

Wir werden uns an Martin als einen einfachen, aufrichtigen und herzlichen Menschen erinnern, der uns mit seinem Lächeln entgegen kam…

Alle Bewohner, Bewohnerinnen und Mitarbeitende verneigen sich in Trauer vor ihm und drücken den Angehörigen ihr tiefstes Mitgefühl aus.

Gedenkfeier in Oldenburg am 1. Mai

Auf Wiedersehen!

Am 23.April 2021 ist Martin Urdze bei sich zu Hause in Liepaja gestorben.

Mein bester Freund ist am Hochzeitstag seiner Eltern Gita und Paulis für immer von dieser Welt der Lebenden gegangen. Aus meinen und unseren Gedanken wird er nie gehen.

Am 1.Mai 2021, dem Hochzeitstag von Martin und Aja, werden seine Mutter, seine Geschwister Tabita und Toms, Ivars mit seiner Familie und Freunde und Weggefährten ihn in Grobina in der Nähe von Liepaja zu Grabe tragen.

Mich und Andere schmerzt es sehr, dass wir wegen der Einschränkungen durch die Corona-Pandemie nicht dort sein können. Daher haben wir uns entschieden, mit einigen Vertrauten am Samstag hier in Oldenburg eine kleine Gedenkfeier zu begehen, um hier unsere Gefühle für Martin, unsere gemeinsame Trauer und unsere Freundschaft und Nähe zur Familie ausdrücken zu können. Gerne gebe ich unter olaf.kreitsmann@yahoo.de denjenigen Ort und Zeit bekannt, die mit uns gemeinsam dieser kleinen Andacht, die von Jürgen Philipps gehalten werden wird, feiern wollen.

Wenn ihr zu diesem Zeitpunkt verhindert sein solltet, gibt es vermutlich sehr bald noch die Möglichkeit an einem Gedenkgottesdienst teilzunehmen, der durch die Oldenburgische Evangelisch-Lutherische Landeskirche organisiert werden wird. Ich werde euch auf dem gleichen Wege darüber informieren.

Oben habe ich „Auf Wiedersehen“ geschrieben, und das meine ich auch so. Ich bin mir sicher, dass ich eines Tages in der Zukunft Martin an einem anderen Ort wiedersehen werde und ich ihm für die Fürsorge danken kann, mit der er uns selbst dann bedacht hat, als er seine schwersten Stunden hat kommen sehen. Ich will nur zwei kurze Beispiele nennen. Am 21.März schrieb er mir in einer langen Nachricht, dass eine Operation „nicht nötig“ wäre - genau wissend, dass ich die Worte verstehe, aber das wahre „nicht möglich“ die Trauer und Verzweiflung nur erhöht hätte.

Ungefähr eine Woche vor dem 23. April fragt Toms seinen Bruder Martin, ob es nicht Zeit wäre mich und Jürgen zu benachrichtigen, dass es Zeit wäre zu kommen, um sich noch einmal zu sehen. Da Martin sich dessen bewusst war, dass Bestimmungen in Lettland und in Deutschland diese Idee unmöglich machten, beruhigt er Toms mit der Aussage, dass es „noch Zeit“ dafür geben werde, nur um Jürgen und mir die gewissensfein zu ersparen, die wir gelitten hätten, wenn wir bei Toms Anruf „nein“ hätten sagen müssen. Selbst in diesen Momenten hatte er Liebe, Rücksicht und Fürsorge für seine Freunde.

Wenn wir alle die ersten Tage der Trauer hinter uns haben, werde ich mich wieder an euch wenden, um euch einen Wunsch Martins anzutragen, den Jürgen und ich erfüllen möchten und werden und bei dessen Erfüllung ihr vielleicht Teil haben möchtet.

Auf Wiedersehen!

Olaf

Dace Dišlere - Musta

Es Māŗtīņu pazinu laikā, kad strādāju Diakonijas Centrā Rīgā. No visiem, visiem, visiem mācītājiem un teologiem, ko es savā dzīvē esmu sastapusi, mani visdziļāk ir aizskāris viņš. Viņš sekoja savai iekšējai balsij, mīlēja cilvēkus un ticēja. Es nekad neaizmirsīšu viņa uzstāšanos vienā no Latvijas sinodēm laikā ap 2000 gadu. Mārtiņš nebaidījas teikt savu viedokli un runāt patiesību, kad visi - visas gudrās galvas un veiksmīgie mācītāji klusēja. Es nekad neaizmirsīšu, kā Arhibīskaps Vanags viņa runu izsmēja un nostādīja viņu par dumju. Es nekad neaizmirsīšu, ka tas ar viņu neko neizdarīja - viņš turpināja savu ceļu. Viņam nebija bail, kad visi citi baidījās par savu vietu, par savām ērtībām, par savu pozīciju Latvijas Baznīcā.

Es toreiz tikai skatījos un brīnījos. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju, ka daudz kas šajā pasaulē nav tā, kā tas izskatās. Es toreiz gribēju būt liela un ko lielu paveikt un meklēju, kas tas ir priekš manis. Un Mārtīņš lika man domāt. Es šobrīd strādāju Austrijā par mācītāju mazā diasporas draudzē und esmu pateicīga, ka es to drīkstu šeit darīt. Un es esmu pateicīga Mārtīņam par īso, bet bezgala vērtīgo sastapšanos. Tā mani pavada un dod pārliecību par to, kas šajā dzīvē ir patiesi vērts. Paldies Mārtiņ! Man tik ļoti žēl, ka es tevi šeit nekad vairs nesastapšu.

Dace Dišlere - Musta

Dace Dišlere - Musta

Ich habe Martin kennengelernt, als ich im Diakoniezentrum in Riga arbeitete. Von allen, allen, allen Pfarrern und Theologen, denen ich in meinem Leben begegnet bin, war er derjenige, der mich am tiefsten berührt hat. Er hörte auf seine innere Stimme, er liebte die Menschen und glaubte.

Ich werde nie seinen Auftritt während einer Synode um das Jahr 2000 herum vergessen. Martin hatte keine Angst zu seiner Meinung zu stehen und die Wahrheit auszusprechen, während all die anderen klugen Köpfe und angesehenen Pfarrer schwiegen.

Ich werde nie vergessen, wie der Erzbischof Vanags seine Rede ins Lächerliche zog und Martin als dumm darstellte. Ich werde nie vergessen, dass es für Martin nichts änderte – er ging weiter seinen Weg. Er hatte keine Angst, als alle anderen sich um ihren Arbeitsplatz, ihre Bequemlichkeiten und um ihre Position in der lettischen Kirche sorgten.

Damals habe ich alles beobachtet und mich gewundert. Es war das erste Mal, dass ich begriff: vieles auf dieser Welt ist nicht so, wie es zu sein scheint. Damals wollte ich groß sein, etwas Großes bewegen und ich war auf der Suche danach, was das für mich sein könnte. Martin brachte mich zum Nachdenken.

Jetzt lebe ich in Österreich und arbeite ich in einer kleinen Diaspora-Gemeinde Ich bin dankbar, dass ich hier bin. Und ich bin Martin dankbar für unsere kurze, aber unendlich wertvolle Begegnung. Sie begleitet mich und schenkt mir Gewissheit über das wirklich Wertvolle im Leben. Ich danke Dir, Martin! Es tut mir so leid, dass ich Dich hier nie wieder treffen werde.

Dace Dišlere-Musta

Signes veltījums mācītājam Mārtiņam!

Šis laiks...
Šis laiks pārāk īss
Lai naidotos, peltu, nīstu,
Mēs nākam, lai pasauli darītu šķīstu!
Mainītu cilvēces domas un prātu,
Kādus atgriezt, lai pasargātu –

 

Šis laiks pārāk īss...
Darba tik daudz – 
Tēvs! Kāpēc? 
Tik ātri, mani Mājās sauc!

Signe

Raivo Bitenieks

Tu pazini roku zvaigznes, kas dedz,
To roku, kas glāstīt prot liegi.

Nu tavējo seju puskrēsla sedz
Un šķidrauts kā baltākie sniegi.

Neviens no mazajiem nebij’ tev svešs
Ne namos, ne ielu stūros.

Tā mūžīgi lolojams dvēseļu mežs,
Kas ieslodzīts mēmuma mūros.

Tu devi no sevis visu, kas krāts
Gan miesai, gan dvēselei, garam.

Un tāpēc tu aizej kā norunāts
Cauri tumsai un neesmes svaram.

Tu aizej laikā, kad pūpoli zied,
Pats laika un Mūžības vētīts.

Bet dvēsele neraud, dvēsele dzied,
Jo devējs pat nāvē top svētīts.

Raivo Bitenieks

Evita

Ar mācītāju Mārtiņu pirmo reizi uzsākām sarakstīties e-pastos pirms vairākiem gadiem man kādā grūtā dzīves posmā. Pirms tam izmisīgi meklēju kādu, ar ko parunāties par man nozīmīgām tēmām - dzīves grūtības, reliģija, ticība, un, meklējot, lasot dažādu informāciju, nonācu līdz Mārtiņam. Viņš bija ļoti atsaucīgs, cik laiks viņam ļāva, viņš man vienmēr uz vēstulēm atbildēja, stiprināja un visā deva tādu cerību staru. Viņš nebija no tiem "tipiskajiem" mācītājiem, kuri postulē, kas un kā būtu PAREIZI, viņš vienmēr ieteica klausīties sevī un paļauties uz Kristu. Tieši tāds viņš man paliks atmiņā - pārāks par visiem tieši tāpēc, ka tas nemaz nebija viņa mērķis, viņš to panāca ar savu gaišumu un sirsnību! Mēs ļoti daudz šodien redzam to, kas notiek apkārt sabiedrībā, citās baznīcās un lai gan par šīm tēmām mēs nerunājām, es zinu, ka viņš ir izcīnījis daudz cīņu, jo viņš nelocījās līdzi visiem vējiem, viņš pastāvēja par savu baznīcu, draudzi, viņam nereti bija savs skatījums un domas, kas atšķīrās no citu baznīcu viedokļa. Tas, ko es sajutu, bija tas, ko nekad iepriekš tā nebiju no citiem mācītājiem sajutusi, viņš vienmēr sludināja Mīlestību, iecietību, pacietību, pieņemšanu. Nevis biedēja ar citātiem no Bībeles, bet stiprināja, atrodot īstās Rakstu vietas un pasakot tos pareizos vārdus, tā ir liela māksla. Reiz vienā no e-pastiem viņš man rakstīja: " Es ticu, ka Jēzus ir miris par mums, ne jau tāpēc, ka esam svēti, bet tāpēc, ka Viņš mūs mīl ar visām savām nepilnībām. Es domāju, ja Viņš šodien dzīvotu, noteikti, ka Viņu atkal sistu krustā, jo daudziem ir grūtības paplašināt savas mīlestības robežas, laist vaļā savus aizspriedumus un savu sirds šaurumu."

Lai gan mācītājs Mārtiņš mani šo pavasari par savu slimību informēja un mēs vēl pirms divām nedēļām sarakstījāmies (pat tad viņš vēl atrada spēku, lai to izdarītu), tomēr ziņa par viņa aiziešanu mani nošokēja. Es laikam tiešām vēl cerēju uz brīnumu. Mani pārņēma dziļas skumjas par to, ka cilvēks, ar kuru man bija izveidojies tāds savs privāts un silts kontakts, vairs nav starp mums. Viņš mani nekad nespieda kaut ko darīt, sekot kādiem pienākumiem, par visām varītēm vilkt uz baznīcu vai dot kādus norādījumus, guži otrādi, vienmēr ieteica klausīties sevī, savās vajadzībās un sirdī, tieši tāpēc viņš man vienmēr paliks tik siltās atmiņās.

Es viņam vienmēr pateicos par viņa laiku un stiprinājuma vārdiem, bet arvien liekas, ka tas vienalga bija par maz, bet manī ir tiešām neizmērojama pateicība par to, ka kādu pavisam mazu gabaliņu ceļa mēs, kaut arī neklātienē, bet pagājām kopā. Nekad šo ceļa gabaliņu un mācītāju Mārtiņu es neaizmirsīšu!

Vienā no pēdējiem e-pastiem Mārtiņš rakstīja: " Kristū mēs varam ieraudzīt Dieva mīlestību, kas ir stiprāka par visiem nāves spēkiem. Un tur nav nekādas tiesāšanas, tikai mīlestība!"

Lai mācītājam gaišs ceļš pie Dieva!

Dziļā pateicībā un sirsnībā,

Evita

Linda

“Tas Kungs lai pasarga Tavu iziešanu un ieiešanu no šī laika mūžīgi.” (Ps.121)

Atmiņā paliks Mārtiņa vienkāršais smaids, viņa atvērtība.

Viņam atradās laiks palīdzēt tiem, kam visgrūtāk šajā pasaulē.

Bijām kopīgi Jāņos, kur Mārtiņš bija priecīgs un spēlēja ar jaunajiem cilvēkiem futbolu.

Atmiņā ir arī rīta lūgšanu brīži Diakonijas telpās, kurus Mārtiņš vadīja. Tas bija svētīgi.

Pie Mārtiņa varēja pieiet parunāt tā, pavisam vienkārši, aizmirstot, ka viņš ir mācītājs. Cilvēks ar plašu sirdi.

Lai Dieva miers Kunga godībā Mārtiņam. Viņa labie darbi viņu pavada. Daudziem šeit uz šīs zemes pietrūks Mārtiņa, bet Mārtiņš ir tagad sava Pestītāja godībā, kur mēs visi, kas esam savu dzīvi atdevuši Kristum, tiksimies!

Tā būs brīnišķīga diena!

Linda

Ludmila Rjazanova

Tā gaisma, ko izstaro svece,
Tas gaišums, kas liesmiņā plīvo,
Tas izplēn un pazūd, un gaist,
Bet gaisma, kas cilvēkā dzīvo,
Un siltums, ko izstaro sirds,
Tas nezūd - tas paliek un mirdz.
(V. Egle)

Mācītājs Mārtiņš Urdze – par viņu pirmo reizi dzirdēju 2005. vai 2007.gadā no manas kolēģes Dzintras, zināju, ka labs cilvēks, kurš cenšas palīdzēt jebkuram...

Iepazinos ar Mārtiņu 2017.gadā, kad Mārtiņš organizēja tikšanās ar iedzīvotājiem dažādos pilsētas mikrorajonos, draudzē. Diskutējām par dažādām problēmām un iespējamiem risinājumiem...

Ļoti labsirdīgs un gaišs cilvēks...

Ludmila Rjazanova

Nicole Rönnspieß, Diakonie Schleswig-Holstein

Ich denke oft an Martin, wenn ich meine Runden im Wald laufe...

Mitten zwischen all den prächtigen, leuchtend grünen Bäumen liegen vereinzelt gefällte oder vom Sturm oder Blitz gefallene Bäume, deren Leben zu früh ein Ende fand.

Und obwohl sie am Boden liegen, geben sie Leben und Schutzraum für so viele Pflanzen und Tiere. So geben sie Leben auch nach ihrem Tod.

Wenn ich so durch den Wald laufe und diese Bäume betrachte, muss ich an Martin denken -

wie er während seines Lebens Geborgenheit gab, Menschen schützend unter seine "Blätter" nahm,

aber wie er eben auch nach seinem Tod noch viele Menschen weiterwachsen lässt und der Schutzraum, den er geschaffen hat, ihnen weiterhin Schutz gewährt...

wie jeder gefallene Baum.

Nicole Rönnspieß

Michael Jonas, Subkommende Oldenburg des Johanniterordens

Im Jahr 2003 übernahm die Subkommende Oldenburg des Johanniterordens vom damaligen Diakonischen Werk in Oldenburg die Patenschaft für eine Gemeinde in Lettland. Ich wusste zu diesem Zeitpunkt nicht nicht einmal genau, wo Lettland und gar Liepaja liegt- und ich wusste nichts von den vielfältigen historischen Verbindungen zwischen Oldenburg und Lettland.

Wenige Wochen später fuhr ich in einer höchst stürmischen Seereise zusammen mit dem Ehepaar Rocksien und mit einem LKW voll mit 5,5 Tonnen Hilfsgütern per Fähre nach Liepaja, wo wir abends um 22 Uhr ziemlich erschöpft und seekrank ankamen. Am Zoll stand ein schlanker, hochgewachsener, etwas linkisch erscheinender freundlicher Mann, der mich herzlich begrüßte und mich mit wenigen Worten an der umständlichen Zoll- und Einreisekontrolle vorbeischleuste – Lettland war noch nicht in der EU und der freundliche Mann zeigte seine Kompetenzen gleich bei der ersten Begegnung, viele Leute in Liepaja kannten ihn und verbanden mit ihm den kirchlichen Bezug.

So lernte ich Pastor Martin Urdze kennen und wir mochten uns sofort. Aus dieser ersten Begegnung resultierten dann in den folgenden Jahren umfangreiche Aktivitäten unserer Subkommende, Hilfstransporte, Geld- und Sachspenden, mehrere Einzel- und drei Gruppenreisen nach Lettland, ich selber war ca. zwanzigmal in Liepaja. Auch durch die Unterstützung der deutschen Kirchen war er in Lettland ein unbequemer Mahner, aber man konnte ihn weder übersehen noch kaltstellen. Mit großer Beharrlichkeit kämpfte er für den Erhalt und die Idee einer diakonisch engagierten Gemeinde und lies sich von Fehlschlägen und massivem Widerstand nicht entmutigen. Auf der Synode in Riga, auf der letztlich die Frauenordination wieder abgeschafft wurde und der zunehmend orthodoxe Kurs der lettischen Amtskirche bestätigt wurde, war seine Stimme und seine Position nicht zu überhören.

Nun ist Martin Urdze am 23. 4.2021 nach kurzer schwerer Erkrankung an einem bösartigen Leiden verstorben und wurde am 1.5. 2021 in Lettland auf dem Friedhof des Asyl Ilgi vor den Toren Liepajas bestattet.

Für die Insassen dieses Asyls, in dem 2003 noch Unruhige, Behinderte, Demente und Sterbende wild durcheinander gewürfelt z.T. wie in einem Gefängnis untergebracht waren, hat er sich stets und energisch eingesetzt und er war auch sehr stolz uns zeigen zu können, wie sich die Verhältnisse 10 Jahre später nach Einsetzen der EU Hilfe sowohl baulich wie auch inhaltlich - für uns schnell erkennbar – grundlegend verbessert hatten. Sein Einsatz für Kranke, Schwache, Behinderte und Benachteiligte in der gesamten Region war unglaublich, er war mutig gegenüber der Obrigkeit seiner Kirche und seines Staates, er sorgte sich weder um seine soziale noch um seine finanzielle Situation, er sorgte sich leider auch nicht um sich selber, er fürchtete sich „sprichwörtlich“ weder vor dem Tod noch vor dem Teufel. Ich habe selten einen so gradlinigen und vom Evangelium überzeugten Menschen kennengelernt.

Wir verdanken ihm und seinem Netzwerk viele Begegnungen und Erfahrungen, kleine Pflegestationen auf dem Land, die wir mit gebrauchten Pflegebetten versorgen konnten, Kontakte zu anderen Kirchengemeinden und Pfarrern in Lettland, Führungen durch das prächtige Riga, mehrfache Kontakte zum Asyl Ilgi und dessen Bewohnerinnen und Bewohnern, eine kurze Andacht an der Gedenkstätte für die ermordeten Juden am Strand von Karosta.

Martin Urdze hat mich wenige Tage vor seinem Tod per Mail über seinen gesundheitlichen Zustand informiert, er war gelassen und positiv gestimmt, wir konnten auch noch einmal miteinander telefonieren.

Die Subkommende Oldenburg des Johanniterordens trauert um einen langjährigen Freund und Partner und hofft, das sein Lebenswerk in Liepaja Bestand haben wird.

Dr. Michael Jonas, Oldenburg

Klaus Wieland, Darmstädter Initiative für Liepaja e.V.

Unsere Initiative trauert um unseren Freund und Berater Martins Urdze. Wir haben ihn in Liepaja sehr schätzen gelernt. Durch ihn konnten wir zum Beispiel den Karosta-Kids helfen, plus Projekt „House of Hope“. Wir unterstützten ihn bei seiner Arbeit in der Diakonie. Martins Urdze und seine Ratschläge werden uns sehr fehlen. Möge er in Frieden ruhen. Auf unserer Eingangsseite haben wir auf www.initiative-liepaja.de einen Nachruf gebracht. Persönlich habe ich als Klaus Wieland einen guten Freund verloren. Wir kommen beide aus Oldenburg.

Klaus Wieland

Waltraut und Wolter v. Tiesenhausen

Pfarrer Martins Urdze war ein " Fels in der Brandung", ein Kämpfer und Streiter für Gott mit leisen Tönen. Sein Humor und sein Lachen war immer ansteckend und tröstlich auch in schwierigsten Situationen. Ein unersetzlicher Berater für uns - und Fürsprecher für Arme, Alte und Menschen mit Behinderungen seit vielen Jahren. Wir verabschieden uns in Liebe und Dankbarkeit !"

Waltraut und Wolter v. Tiesenhausen

Taisija Hristoļubova

Ar Mārtiņa Urdzes kungu iepazinos 90.gados, kad Liepājas pilsētas labvēle un sadraudzības ar pilsētu Darmštati iniciatore Valtraute fon Tīzenhauzena, būdama šeit, apmeklēja Iļģu pansionātu, jo sāka aktīvi darboties sociālajā jomā. Tur notika arī lielas divpusīgas tikšanās, kurās mani arī uzaicināja kā tulku. Jau tad man radās ļoti labs iespaids par mācītāja kungu. Es sapratu arī to, ka viņš nebija tik svešs šajā sociālajā iestādē un varēja tad jau daudz ko pastāstīt par pansionāta iemītnieku dzīvi un dot labus padomus. Arī tālākos gados mēs nejauši satikāmies dažādos pasākumos, arī semināros. Viņš vienmēr bija laipns un draudzīgs. Krusta baznīcā bez dievkalpojumiem brīžiem bija, piemēram, monoizrāde, veltīta Lieldienām, vācu valodā, ko rīkoja Gētes institūts. Tur mūsu Liepājas vācu-latviešu tikšanās biedri varēja piedalīties ļoti kuplā skaitā un pēc tam aprunāties ar rīkotājiem.

Manā atmiņā palika bez tā Ābolsvētki, kurus katru rudeni rīkoja baznīcas sētā. Es izsaku savu līdzjūtību visiem šī jaukā un gaišā cilvēka tuvākajiem, aizvadot Mācītāju Mārtiņu Urdzi Mūžībā…

Ruhe in Gott!

Taisija Hristoļubova un Liepājas vācu-latviešu tikšanās centra biedri

Kristīne Dzelme

Cilvēka mūžs nav starpbrīdis īss,
Cilvēka mūžs ir cilvēks.

(I. Gāliņš)

Izsaku līdzjūtību katram no Jums, kurš ikdienā, Diakonijas centrā bija kopā ar Mārtiņu.

Mārtiņš – Cilvēks, personība, kurš turēja rūpi par tiem cilvēkiem, kuri būtu pelnījuši vislielāko valsts un pašvaldības atbalstu.

Mārtiņš bija mazais bet reizē lielais, vārda labā nozīmē, īlens, kas durstīja, caurdūra un lika sadzirdēt cilvēku sāpju stāstus. Bija daudzu cilvēku mierinātājs.

Mārtiņa pietrūks, bet viņa klātbūtne noteikti nekur nepazudīs.

 

Turpiniet Mārtiņa iesākto, Jums noteikti būs atbalstītāji.

Kristīne Dzelme

Selga Eglite

It is so sad news that Pastor Martin Urdze has passed away. My sincerest condolences on the passing of Martin Urdze to his mother, to his congregation of the Church of the Cross, Diacony members and to everybody who knew him. He was a very special pastor and he will be missed by many - helping others was related to his faith.

I met Martin Urdze in St. Anna Church when he arrived in Liepaja, Latvia in the 1990s (I cannot recall the precise date). I was very surprised that he told me that he is going to take care of disabled people. At that time I had seen only women doing that kind of work. He inspired me and my girl quides and I visited old and disabled people in Social Care Centre Iļģi.

At that time I was a leader of girl quides. Unfortunately, it was too hard for me to visit old and disabled people - all I saw there scared me a lot. After that I didn't meet Pastor Martin Urdze, my life path went in a different direction.

I am sure that his life will illuminate the path he began and left behind.

Selga Eglite

Lāsma Gaitniece

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

Aizvadītās nedēļas nogale atnesa sēru vēsti. Pēc slimības 2021.gada 23. aprīļa pēcpusdienā Dieva mierā aizsaukts Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās draudzes un LELB Saraiķu draudzes mācītājs un Liepājas Diakonijas centra vadītājs Mārtiņš Urdze. Drosmīgs, krietns un godīgs Dieva vīrs. Garīdznieks, kurš no visas sirds rūpējās par cilvēkiem ne tikai garīgi, bet arī praktiski.

Mārtiņš Urdze dzimis 1960.gada 27.augustā Vācijas ziemeļrietumu pilsētā Oldenburgā trimdas latviešu garīdznieku ģimenē. Viņa tēvs Paulis Urdze kalpoja par mācītāju Oldenburgas apkārtnē un onkulis Jāzeps Urdze – par garīdznieku Bonnā. Arī Mārtiņa māte Gita Putce bija mācītāja, kura kalpoja Bredfordas, Līdsas un Mančestras draudzēs Anglijā. Tāpēc ir tikai pašsaprotami, ka Mārtiņš Urdze par savas dzīves ceļu izvēlējās teoloģiju. Pēc studijām Vācijas teoloģiskajās augstskolās 1990.gada 26.augustā viņš tika ordinēts par mācītāju.

1995.gadā garīdznieks pārcēlās uz Latviju, kur uzsāka diakonijas darbu un vēlāk kļuva par mācītāju Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskajā draudzē.

2016.gadā mācītājs ar savu draudzi izstājās no Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas (LELB), tā izsakot savu protestu pret tās lēmumu neļaut par mācītājām ordinēt sievietes.

2017.gadā Mārtiņš Urdze par ieguldījumu, organizējot un vadot sociālos projektus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu integrāciju sabiedrībā, saņēma goda titulu “Gada Liepājnieks”. Īsi pirms svinīgās ceremonijas viņš žurnālistiem paudis: ”Palīdzēt citiem – tas saistīts ar manu ticību. Esmu kristietis un uzskatu, ka Dieva mīlestību jāapliecina ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem – palīdzot cilvēkiem, kuriem ir grūti, lai arī viņi var piedzīvot kaut ko labu.”

M.Urdze arī uzskatīja, ka ikviens pārbaudījums cilvēkus dara stiprākus: “Tiesa, pie šāda secinājuma nonākam tikai tad, kad grūtībām esam izgājuši cauri. Esot jezgā, reizēm ir grūti saskatīt labo. Ceru, ka vecumdienās, atskatoties, varēšu pateikt: jā, tam visam bija jēga.” Kaut arī piedzīvot vecumdienas Tev netika lemts, taču – jā, Mārtiņ, Tavai nesavtībai un darbam cilvēku labā bija jēga! Par to Tev sirsnīgs paldies!

Mūžīgo mieru dodi Dievs viņam, mūžīgā gaisma lai atspīd!

Lāsma Gaitniece

Signe

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

Pirmo reizi mācītāju Mārtiņu satiku Diakonijas rīkotajā ekskursijā tālajā 1998 gadā. Ekskursija bija uz Lietuvu un kaimiņiene Zigrīga mani uzaicināja. Pēc tam uzzināju, ka brauks arī mācītājs un biju satraukta,jo domāju, ka visu ceļu vajadzēs klausīties par Dievu! Par mācītājiem nezināju neko,asociācijas tikai no filmām. Pienāca autobuss, visi kāpa iekšā, jautāju : Mācītāja nebūs? Tas ir mācītājs! – man atbildēja. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot Mārtiņu... Parasts cilvēks – jauks, smaidīgs, sirsnīgs ar lielu vācu akcentu! Mārtiņš mani sajūsmināja uzreiz, galvenais ne šajā ekskursijā ,ne arī ilgi pēc tam, mācītājs man neuzspieda domu par reliģiju un Dievu! Atļāva man aktīvi darboties un nonākt pie ticības pašai!

Liels paldies Mārtiņam par visu, ko manā dzīvē devis!

Signe

Lauma Zušēvica

Mīļai mācītāja Mārtiņa Urdzes sērojošai ģimenei, Liepājas Krusta draudzei, draugiem!

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas pasaulē Virsvaldes un savā vārdā no sirds izsaku jums mūsu visdziļāko līdzjūtību. Mēs līdz ar jums skumstam un izlūdzāmies katram Kristus mieru, jo zinām, cik pietrūkst mācītājs Mārtiņš. Viņš aiz sevis atstājis dziļas pēdas jūsu sirdīs un dzīvēs. Viņš ir kalpojis kā patiess, Kristus aicināts un iecelts, Dieva svētīts, daudz mīlēts kalps! Viņa acis spēja saredzēt jūsu vajadzības un no sirds uzticīgi un atjautīgi strādāja, lai atrastu ceļu kā palīdzēt.

Dievnamā sludinātie Kristus vārdi diakonijas centrā pārtapa darbos. Mācītāja Mārtiņa Urdzes vārdi saskanēja ar viņa darbiem, ar visu viņa dzīvi. Lai Kristus žēlsirdībā dāvina katram sērotājam ticēt, ka ieejot mūžīgās dzīvības valstībā, viņam Pats Jēzus, mūsu Pestītājs, teica:

“Labi, Tu godīgais un uzticīgais kalps; Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu,
Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!” (Mat. 25:21)

Ticēsim, ka viņam piepildījās arī apustuļa Pāvila ticības apliecinājumā:

„Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi,
un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis,
to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl!” (I Kor. 2: 9)

LELBP ar dziļu cieņu un pateicību piemin mācītāju Māriņu Urdzi. Paldies viņam par lielo un svētīgo darbu, paldies Dievam par viņam piešķirto sirdi, kalpošanas izpratni, ģimeni, draudzi un svētību. Lai tas ir Dieva svētais prāts, ka Viņa mieru un dziedināšanu mēs jūtam, ka ticības spēkā paļaujamies Viņa žēlastības un mīlestības spēkam.

Līdzjūtībā un lūgšanās vienota ar jums Kristus mīlestībā un Augšāmcelšanās cerībā!

Lauma Zušēvica, Archibīskape Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē

Jāna Jēruma-Grīnberga

Par Mārtiņu - pareizāk sakot, par Urdzes ģimeni - laikam esmu visu mūžu zinājusi. Ar Gitu esam labi pazīstamas, jo viņas kalpošana Ziemeļanglijā bija ļoti būtiska mūsu ģimenei, īpaši Jāņa vecākiem, kas bija ne tikai Aldoņa un Gitas draudzes locekļi, bet arī draugi. Gitas dziļā, eireniskā ticība un kalpošana arī mūs visus iedvesmoja, un deva mierinājumu Jāņa vecāku pēdējās dienās un arī izvadīšanā. Un daudz no tā arī atpazinu Mārtiņā, kad beidzot tikāmies šeit Latvijā, kur katrs pa savu ceļu bijām nonākuši. Viņa miera pilnais smaids, patiesā pazemība un praktiskā ticība bija sirsnības iemiesojums.

Ļoti raksturīgs bija stāsts no Liepājas Diakonijas centra, ko Mārtiņš bija atstāstījis vēl nepublicētam izdevumam par diakonijas veidošanu un tās pamatiem Bībelē (izdos interdiac ). Tas bija cieņpilnas stāstījums par to, kā grupas sarunās liepājnieki izmantoja Bībeles stāstus, lai ieskatītos sevī un savā situācijā, lai varētu augt ticībā un labāk sadarboties, palīdzot viens otram.

Mārtiņš bija principu cilvēks, bet arī tad, kad mums iznāca domstarpības, viņa attieksme nekad nebija agresīva, bet viņš mācēja palikt pie sava, arī liktenīgajā brīdī, kad Krusta draudze izstājās no LELB, un sākās ilgstošs konflikts un tiesāšanās.

“Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā!” (Mateja ev. 25.21)

Mārtiņ, Tu mums ļoti pietrūksti. Sit tibi terra levis.

Jāna un Jānis

Elmārs Ernsts Rozītis

Mīļā Gita,

abi ar Veru izsakam Tev no sirds mūsu līdzjūtību ar Mārtiņa aizsaukšanu mūžībā.

Tādā brīdī nāk prātā tik daudz - sākot no Ēlandes laikiem, tad viņa studiju un kalpošanas laiks Vācijā, līdz nu jau tik daudziem gadiem Latvijā, kur Mārtiņš ar Liepājas Krusta draudzes aprūpi apvienoja tik plašu un iejūtīgu diakonisko darbu. Nāk prātā mūsu kopējais dievkalpojums tur, un kā mēs abi ar Veru iepazināmies ar viņa palīdzības projektiem un apciemojām viņu mājās. Daudzas mīļas atmiņas un daudz, par ko gribas vēlreiz mīļi pateikties - ja ne vairs viņam pašam, tad Tev.

Domājot par Mārtiņu, pats no sevis "pieteicās" šīs nedēļas Dievvārds (Wochenspruch Jņ 10, 11a,27-28a):

Kristus saka: "ES ESMU labais gans. Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību."

Šis Dievvārds reizē raksturo Mārtiņu, reizē viņš norāda uz to cerību, kas mūs vieno.

Tā nu esam domās un lūgšanās šodien īpaši ar Tevi un novēlam Tev Dieva klātbūtni un stiprinājumu.

Sirsnībā

Elmārs un Vera

Valters Korālis

Atvadu vārdi mācītājam Mārtiņam Urdzem (1960-2021)

“Mācītāju Mārtiņu Urdzi sastapu vēl tad, kad mēs abi bijām LELB (Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Latvijā) mācītāji un garīgās amatpersonas. Tad es biju Nekustamā īpašuma un Finanšu komisijā, arī Prezidijā. Vēlāk, 2008. gadā, mani un LELB ceļi šķīrās - es kļuvu Latvijas pirmais un šobrīd vienīgais privātprakses mācītājs ārpus reliģiskām vai sabiedriskām organizācijām. Toties Mārtiņš Urdze minētajā reliģiskajā organizācijā palika ilgāk ar naivu un brīžam ar donkihotisku ideālismu un cerību, līdz sāka saprast realitāti attiecībā uz dažu vadītāju personības kulta iezīmēm un citām ne visai cildināmām bijušās reliģiskās organizācijas pazīmēm, tāpēc izvēlējās LEBāL (tagad tās nosaukums ir LELBP - Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca Pasaulē). Tikmēr es turpināju un turpinu savu iesākto, viņš – savu. Šad un tad, kaut retāk, bet sazinājāmies. Mārtiņš bija labs sarunu biedrs. Taisnprātīgs, brīžam ļoti spītīgs, toties mērķtiecīgs un enerģijas pilns. Ne tikai runās, bet vairāk darbos. Ja par runām un sarunām, tad viņš prata klausīties. Tā ir prasme, kas piemīt retam mūsdienu garīdzniekam. Viņu pavisam noteikti varēja pieskaitīt latviešu inteliģences pārstāvjiem. Mārtiņm ne pārāk patika apmeklēt teologu konferences ar lielu “izrunāšanos”, kā atrasties savā “darba druvā”, kur viņš kopā ar Pestītāju Jēzu Kristu noliecās pie pašiem zemākajiem un atstumtākajiem sabiedrības locekļiem. Cik esmu dzirdējis vai lasījis, Mārtiņš Urdze savos sprediķos netiecās pēc pārlieku lielas gudrības izklāstiem vai garīgas aizgrābtības atklāsmēm, bet sludināja Kristus vienkāršību. Turklāt tas notika ne tik daudz vārdos, cik ar paša piemēru – darbos.

Kad gadījās sastapt Liepājas cilvēkus, viņi allaž izteica nožēlu par to, kas notika kopējās baznīcas (LELB) un vietējās draudzes “mantas dalīšanas” jeb īpašumtiesību strīdā, kā rezultātā bieži vien tika sašķelta Latvijas luterāņu sabiedrība. Taču arī šajā cīņā Mārtiņš palika mazākuma, t.i., vietējās draudzes pusē. Ja tiešām lemts zaudēt, tad lai tas notiktu ar cieņu un mieru nesalīdzināmā juridiskā un finansiālā pārspēka priekšā. Šī iemesla dēļ viņu var pieskaitīt pašiem drosmīgākajiem mūsdienu Latvijas mācītājiem.

Es jūtos konservatīvāks daudzās teoloģiskajās un garīgi praktiskajās nostādnēs, tomēr ar milzu apbrīnu daudzus gadus vēroju mācītāja Mārtiņa Urdzes panākumus diakonijas (cilvēku garīgās un it īpaši praktiskās aprūpes) jomā. Neskatoties uz saviem panākumiem Kurzemes un visas Latvijas mērogā, visi, kas bijām viņa laikabiedri vai amata brāļi (arī amata māsas), varējām būt liecinieki – ar kādu pazemību un vienkāršību viņš pieņēma savas dzīves spožāko pusi – mācītāja amata darba panākumus. Ne visi garīdznieki ar mierīgu prātu spēj pārdzīvot savas zvaigžņu stundas...

Liepājas pusē mācītāju Mārtiņu Urdzi pazina vislabāk. Viņš bija izteikts “strādnieku kvartāla” mācītājs, kuram maz interesēja baznīcas augstās liturģijas “uzvedumi”. Viņš dzīvi svinēja kopā ar tiem, kuri tieši darba dienu vakaros iegriezās Draudzes namā, lai kaut ko palūgtu vai dalītos. Un viņš dalījās līdzi. Gan ar sev no Dieva uzticēto laiku, gan ar talanta izpausmēm, ko tikai pavisam nedaudz ieskicēju un pieminu kā cienījamu personību un savu un mūsu visu laikabiedru. Lai liepājnieki, kurzemnieki un visas Latvijas cilvēki turpinām labāko no viņa iesāktā! Ar cieņu – mācītājs Valters Korālis”

Valters Korālis

Klāvs Bērziņš

Mārtiņam aizejot mūžībā…

Sāpēm rimstoties, atmiņu smaids, dziedina!

Mūsu tēviem kalpojot savā laikā Latviešu evaņģēliski luteriskā Baznīca Vācijā, gribot negribot bērnībā nācās šad un tad tikties. Spilgti atmiņā man palicis kāds notikums Sandbijas/Zviedrijā pāvestu mājā, pagājušajā gadsimta 60-tajos. Pēc gadskārtējās t.s. Bērnu kolonijas Ēlandes (zviedru: Öland) salas vasaras priekus baudīja reizēm arī mācītāju ģimenes un arī mācītāji, vecpuiši. Tā minētajā reizē prāvestu mājā ciemojās mācītāja Pauļa Urdzes ģimene, kurā nesen, Mārtiņam bija dzimis brālītis Pēteris, mācītāja Ringolda Bērziņa ģimene, ja nemaldos, mācītājs Augusts Ķele ar kundzi un vecpuisis mācītājs Kārlis Zuika (toreiz vēl no Anglijas). Vasara bija jauka un bīstami slavenie Zviedrijas odi, Ēlandes maigo jūras vēju nemīlot, mūs nemocīja. Dzīvojām draudzīgi, brālīgi, bet pāri visam priecīgi!

Kādu dienu man brālis Ints noklausījās kādu sarunu, Mārtiņa un vecpuiša mācītāja Kārļa Zuikas starpā. Mācītājs Mārtiņam jautā, vai viņš māmiņai, kurai nesen piedzimis viņa brālītis Pēteris arī palīdzot? Uz ko Mārtiņš atbild, ka jā! Palīdzot iztaisīt "pipī"! Mācītājs un vecpuisis (no Anglijas) lāga nesaprata, kas tas "pipī" tāds esot, un lūdza Martinām, izskraidot. Atbilde bija īsa, bet skaida: tas ir "aā" no priekšas un paps to sauc par darīšanām!

Mārtiņam un man kopā kalpot un draudzēties, kā mūsu tēviem, īsti nesanāca, un tā šīs sava laika piedzīvojuma Ēlandē man vienmēr paliks kā mīļa atmiņa. Atmiņā acu priekšā redzu Mārtiņu sēžam uz Sandbijas mācītāju mājas (muižas) kāpnēm!

"Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi." (Lk 20,38).

Brūders Klāvs

Vaira Tempel

Mīļā Gita,

Mārtiņš aizgājis mūžībā. Es viņu gan personīgi nepazinu, bet zināju par viņu no stāstiem. Zināju par viņa studijām, par darbu Latvijā Liepājas draudzē, par diakonijas centru, kuru viņš izveidoja. Zināju arī par viņa slimību un viņa spēku dzīvot un darboties. Ir skaisti kā Tu apraksti Tavu bērnu savstarpējo tuvumu un atbalstu.

Sveicinu Tevi un Tavus mīļākos ar šīs dziesmas vārdiem

Kad kapu zvani dziesmu sēru
Par tiem, kas aizgājuši dzied,
Kas izsmelt spēs tad sāpju mēru,
Mums sirdī rimtu prieku lies.

Bet Tu, kas mūsu gaitas lemi,
Liec ceļu sākt un ceļu beigt.
Tu, Dievs, kas visu dod un ņemi,
Dod spēku ar’ Tev pretim steigt.

Un tad, kad kapu zvani klusi
Par tiem, kas aizgājuši dzied,
Kad acis as’rām pielijusi,
Nāc, Dievs, mums mieru sirdī liet:
Bez Tevis krusts mūs nospiež grūti,
Nāc, miera Dievs, mums mieru sūti!

Sirsnībā,

Vaira

Lauma

Varis Bitenieks

Es Mārtiņu iepazinu Liepājā kādā 1997. vai 1998.gadā vienā no Grobiņas mācītāju iecirkņa konventiem Liepājā. Viņš toreiz ne pārāk labi runāja latviski, bet bija enerģisks un tāds, kas baznīcas dzīvi saprata plašāk kā dievkalpojumu vadīšanu. Tā bija liela atšķirība no citiem mācītājiem. Man tas patika, jo saskanēja ar maniem uzskatiem, ko biju ieguvis LU teoloģijas fakultātē. Ar Mārtiņu mums bija vairākas kopīgas lietas. Mēs abi pratām vācu valodu un līdz ar to paziņu loks teologu aprindās mums bieži bija kopīgs. Mēs abi lietojām melnos luterāņu talārus, jo patiesībā tie ir īstie vēsturiskās Latvijas luterāņu baznīcas amata tērpi. Vēl mēs abi uzskatījām kopīgi, ka vietējās lokalās draudzes intereses ir pārākas par visas kopbaznīcas interesēm, jo galvenā ticības dzīve notiek lokālajā draudzē, kur kalpo mācītājs ar Dieva Vārdu un Sakramentiem. Tāda jau patiesībā ir baznīcas struktūra, ko M.Luters izveidoja. Šai draudzes dzīvei uz vietas ir pati lielākā nozīme, jo tur cilvēki kopā seko Kristum un ar savu ticības dzīvi ir patiesie Kristus liecinieki apkārtējā vidē. Luteriskā baznīca mūsu izpratnē bija pilnīgi pretēja savā uzbūvē Romas katoļu baznīcai, Pareizticīgo baznīcai un citām baznīcām, kur ir valda piramidālā baznīcas uzbūve(struktūra ,kas sadala cilvēkus "augšās" un "apakšās"- garīdzniecība un vienkāršie draudžu cilvēki) .Tas, ka Latvijā daudzas baznīcas šodien tomēr veido piramīdālo struktūru, sievietēm aizliedz būt par mācītājām mēs uzskatījām kā komunistiskā laika "fosīliju". Latvijas sabiedrība tik daudzus gadus ir mācīta baidīties no Maskavas, no Sibīrijas, no soda, ko saņemsi, ja nebūsi lojāls priekšniecībai, ka cilvēki nemaz nav gatavi diskutēt un domāt par savu dzīvi. Ir pat tādi teikumi kā šis - "Kas augstam priekšniekam zemu klanās, tas zaļāinās ganībās ganās!"

Man Mārtiņš ar laiku kļuva tāds kā nedaudz skolotājs. Es Mārtiņu uzskatīju par cilvēku un mācītāju, kas ir labāks par mani, jo viņš nāca no kristīgas ģimenes, kur jau paaudzēs ir mācītāji. Es tāds nebiju. Vēl es domāju, ka Mārtiņš tādēļ ir labāks par mani mācītājs, jo nāca no Vācijas -tātad demokrātiskas zemes, kura nav cietusi no komunistiskās ideoloģijas. Viņš līdz ar to ir brīvāks un drosmīgāks nekā es, kurš dzimis un audzis ir PSRS. Viņam līdz ar to bija plašāks un pozitīvāks skats uz evaņģēlisko baznīcu pasaulē. Ticības dzīvē vadot draudzi viņš vienmēr bija gatavs uzticēties cilvēkiem daudz vairāk nekā es. Viņš pazina daudzus brīnišķīgus un atsaucīgus kristiešus vācu baznīcā. Zināja par visādām Eiropas mācītāju apvienībām konferencēm(Porvo, KEP, GEKE, Evangelische Partnerhilfe u.c.). Zināja arī par visādiem sabiedrības sociāliem integrācijas projektiem, kur varēja dabūt finansējumu vai līdzfinansējumu. Man tā visa bija "tumša bilde". Tādas lietas toreiz nemācīja LU. Vēl mazāk tas bija zināms LELB mācītājiem.

Mēs daudz ko paveicām abi kopā. To visu es nevaru aprakstīt. Mēs bijām labs tandēms. Vismaz man tā likās. Taču divus notikumus es gribētu aprakstīt, lai tādā veidā pateiktos Mārtiņam. Pirmais man ir saistīts ar 2005.gadu. Es toreiz kalpoju LELB Grobiņas draudzē. Es pazinu mācītāju Māri Santu. Viņš nāca no manas dzimtās pilsētas Aizputes. Māris man bija tāds kā vecāks ticības brālis. Mums bija vairākas pastorālas sarunas, kas ir ļoti nepieciešamas lauku draudžu macītājam. Sarunas ,kurās tu tiec uzklausīts, saprasts, sadzirdēts. Es ļoti pārdzīvoju to, ka Māri izslēdza no LELB. Tas bija netaisni. Nu lūk un tad pienāca , tas 2005.gada geju praids, kurā izpaudās pūļa naids pret gājiena dalībniekiem. Latvijas kristīgo baznīcu vadība tur pielika arī savu roku. Pēc šī praida LELB vadība arī vēlējās izslēgt Juri Cālīti no mācītāju rindām un es sapratu, ka man ir jāaizstāv Juris. Es toreiz domāju par to, kas notiks tad ar LELB ,ja no tās izslēgs manu skolotāju Juri Cāliti. Es uzrakstīju divus rakstus avīzei "Diena" un cerēju, ka arī citi LELB mācītāji atbalstīs Juri Cāliti. Bet tā nenotika un es drīz pazaudēju darbu LELB. Aizstāvēt Juri es uzskatīju par savu pienākumu. Ir jābūt gatavam ciest evaņģēliskā taisnīguma dēļ. Juri Cāliti arī drīz izslēdza no LELB tāpat, kā mācītāju Māri Santu Tad es septiņus gadus nostrādāju ceļu buvē. Man bija mazi bērni. Citas luterāņu draudzes un baznīcas Latvijā toreiz nebija. Mārtiņš Urdze šais septiņos gados ar mani uzturēja kontaktus. Viņš man šad tad piezvanīja piedāvāja kaut kur piedalīties. Citi LELB mācītāji vispār vairs ar mani nekontaktējās, jo es jau vairs nekas nebiju. (Skat. to teikumu par "zaļainām ganībām")

Mārtiņš bija vienīgais no LELB mācītājiem, kas tā darīja. Viņš mani uzskatīja par mācītāju, kaut arī es nekalpoju nevienā draudzē. Arī vācu baznīcas mācītāji šais septiņos gados mani neaizmirsa. Viņi man sūtīja mācītāju kalendārus, žurnālus. 2007.gadā man Mārtiņš nokārtoja braucienu uz Itāliju uz KEP mācītāju konferenci bez maksas. Tās četras dienas, ko tur pavadīju man bija ļoti svarīgas. Es tur iepazinu luterāņu mācītājus un mācītājas no Portugāles, Itālijas,Spānijas, Francijas ,Elzas Lotringas fraņču apgabala un daudzām citām valstīm. Šīs četras dienas Itālijā man bija ļoti nozīmīgas. Es atrados valstī, kuras valodu es nepratu, kur man nebija neviena pazīstama cilvēka, bez naudas, bet brīnišķīgā kompānijā ,kur es esmu savējais un kurā viens otru pieņem un atbalsta. Šis piedzīvojums mācīja man saprast, ka, lai gan Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīcā tu vairs nekas neesi, tu tomēr vari būt Kristus sekotājs arī Latvijā. Es sapratu, ka esmu domājis ļoti šauri. Es ieraudzīju, ka evaņģēliskā baznīca ir daudz, daudz kas lielāks nekā esmu visu laiku domājis. Viss ir atkarīgs no Tevis paša. Par to es esmu ļoti pateicīgs Mārtiņam! Šis notikums bija daudz svarīgāks par visiem vēlākajiem tiesas procesiem, draudžu dienu organizēšanu, draudžu kopsapulcēm ,braucienu uz ASV, Aizputes sv.Jāņa baznīcas jumta projektu un daudz ko citu.

Otrs notikums, kas man liekas ir nozīmīgs ir brauciens uz Lībeku 2010.gadā. Mārtiņš bija domājis kā var atbalstīt cilvēkus, kas kaut ko taisa paši ar savām rokām. Pensionāriem Latvijā pensijas ir mazas.Un tā cilvēki ar invaliditāti no Rucavas, Nīcas, Liepājas un citām vietām uztaisīja dažādus mājražojumus: cimdus, zeķes, sveces, dzintaru krelles un citus priekšmetus. Es no savas kaimiņienes Aizputē (Dobeļtantes) arī vedu cimdus un zeķes. Es biju lepns, ka esmu padomājis par savu kaimiņieni un atbalstu viņu. Vienīgo no Aizputes.Nu un tā mēs trīs cilvēki(Gatis, Inese un es) no Liepājas Diakonijas ar prāmi devāmies uz Lībekas Mārtiņdienas tirgu. Es pirmo reizi tirgojos un pie tam vēl vācu valodā. Lai pievilinātu vācu pircējus mums bija līdzi arī Latvijas melnais balzāms. Īsti mums tirgošanās nevedās. Kopā ietirgojām pa vairākām dienām kādus 320€. Melno balzamu gan vācieši izdzēra visu. Tas nedz nosedza prāmju biļetes nedz citus izdevumus. Kad atgriezāmies Latvijā Mārtiņš vēl mēģināja šur tur patirgoties ar atpakaļ atvestiem mājražojumiem. Un tad uz Ziemassvētkiem mana kaimiņiene Dobeļtante no Liepājas Diakonijas par savu produkciju saņēma 220€. Kā Mārtiņš to visu nokārtoja es nezinu, bet mana kaimiņiene visu naudu atdāvināja savam 36.gadus vecajam mazdēliņam. Un nākošā gadā Mārtiņš jau manai kaimiņienei pasūtīja 200 zeķu un cimdu pāru. Mārtiņš sagādāja manai kaimiņienei daudz dzijas. Viss šis pasākums ar tirgošanos, braukšanu uz Vāciju, neveiksmēm manuprāt vislabāk parāda cik tas bija Mārtiņa darbs ticībā paļaujoties uz Kristus vadību. Mārtiņš zināja, ka tā vajag rīkoties. Viņš zināja galveno jēgu šim darbam!

Ar šiem diviem notikumiem es vēlējos parādīt ,ka Mārtiņš... nu kā lai to saka -bija cilvēks, kas stāv uz zemes. Cilvēks ,kas netēlo un nespēlē kādu lomu(apzināti). Viņš bija Kristus Gaismas nesējs Jēzus sekotājiem Liepājā. Tas maksā arī ļoti daudz! Tiesvedības, ko uzsāka LELB pret viņa draudzi, dažādie ietekumi un brīdinājumi un nodevības no draugiem un nedraugiem - tas viss bija ļoti netaisni un nekristīgi. No visām LELB draudzēm tikai viena(un tā bija Liepājas Krusta draudze) iestājās pret netaisnību, ka sievietes nedrīkst būt mācītājas. Mārtiņš un šī draudze parādīja, ka ticība Kristum prasa nostāties pret netaisnību. Arī 21.gs. ir Kristīgās baznīcas liecinieki. Mārtiņš ar savu draudzi parādīja,ka Kristus sekotājiem ir jāparāda šai pasaulei(pat veselai baznīcai ar tās arhibīskapu priekšgalā!), ka starp dzimumiem pastāv draudzība. Tā bija Mārtiņa sekošana Kristum.

Jā arī manā dzīvē Mārtiņš bija kādu laiku šīs Kristus Gaismas nesējs. Es Mārtiņu pazinu kādus 20 gadus. Pirms diviem gadiem mums uzskati šķīrās un tas izjauca mūsu draudzību. Bet par to es negribu neko rakstīt, jo Spartas Filons jau 4gs.BC ir teicis: "Par mirušiem vai nu runā labu vai nu neko!"

Lai Mārtiņam ir miers Dieva dārzā, kur kā Rakstos ir teikts: "nāves vairs nebūs ,nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bijis, ir pagājis. Viss ir tapis jauns!"

Varis Bitenieks / Valtaiķu un Snēpeles autonomo evaņģēliski luterisko draudžu mācītājs

Rolf Giani

Es stimmt einen sehr traurig, weil immer die Menschen viel zu früh gehen, die sich für Andere und Benachteiligte einsetzen. Es steckt soviel Herzblut in der Diakonie, soviel Fürsorge für die Gemeinde - mit vielen Ideen zur gemeinschaftlichen Integration, wenn ich nur an das Wohnprojekt denke.

Ich hoffe und wünsche Ihnen, dass das geradlinige Lebenswerk von Pastor Urdze fortgesetzt werden kann und sich die zukunftsgewandte Kirchengemeinde allen Hindernissen zum Trotz durchzusetzen vermag.

Ich hoffe genauso, dass die Diakonie ihre Weiterführung erfährt und den benachteiligten Menschen eine betreute Heimstatt erhalten bleiben wird.

In Verbundenheit,

R. Giani

Steinar Eraker

I am very sorry for the loss of Martins and I want to express my condolences to you and the family!

I also want to share that I got to know Martins in Järvenpää in 2011 and met him more or less once a year since in the LVF Conviviality ‘solidarity group’ up to Doorn/Amsterdam in 2019.

I will remember him as a sincere but openminded person with a warm smile engaged in the inclusion of the dignity of every human being.

I enjoyed his devotions and sermons where the including love of God through Christ was central.

I will cherish his memory and hope the family and close friends will find strength to bear the loss and courage to go on living in the time to come.

Greetings from Oslo, Norway

Steinar Eraker, Pastor in the Church City Mission of Oslo

Anna Stepčenko

Mārtiņš Urdze

In memoria

Ar Mārtiņu iepazinos 2015.gadā, kad tikāmies darba grupas sanāksmēs ar potenciālajiem partneriem, gatavojot Eiropas Savienības Baltijas jūras reģiona valstu kopprojekta “Sociālā spēcināšana reģionos” (SEMPRE) pieteikumu. Projekta pieteikums tika atzīts par labu esam un 2016.gada sākumā tika uzsākts to īstenot. Latviju tajā pārstāvēja Latvijas Universitāte, Liepājas Diakonijas centrs un Vidzemes augstskola.

To, ka Mārtiņš uz Latviju ir pārcēlies no Vācijas, nācās uzzināt gluži nejauši tai sakarā, ka viņš nesaprot krievu valodu, kurā dažus asprātīgus teikumus pārmija Lietuvas un Latvijas partneri, kad Rendsburgā daži cilvēki pēc darba dienas tikāmies, lai atbrīvoti, draudzīgi sarunātos.

Lietišķās darba tikšanās ļauj iepazīt cilvēku visdažādākās izpausmes un īpašības – intelektu, darba spējas un raksturu.

Mārtiņš izcēlās ar to, ka izstaroja labsirdību, jūtu siltumu, rāmumu, kas no paša pazīšanās sākuma raisīja uzticēšanos un radīja izjūtu, ka uz šo cilvēku var paļauties. Visā kopīgās komunikācijas laikā Mārtiņš bija uzticams darba partneris un sadarbībai ar viņu ne reizi nepārslīdēja kāda ēna.

Laipnība ir cita īpašība, kas piemita Mārtiņam, un kas bija tik patīkami silta atšķirībā no sabiedrībā izplatītās aukstās atsvešinātības atmosfēras.

Kad 5.aprīlī no Vācijas saņēmu ziņu par to, ka Mārtiņš ir slims, tai pašā vakarā sūtīju Mārtiņam spēcinājuma vārdus un izteicu gatavību palīdzēt, ja tas ir vai būtu vajadzīgs, un pie viena ieteicu dažus absolūti derīgus ieteikumus ar pieļāvumu, ja nu gadījumā Mārtiņš tos dzīves ritējumā nav iegaumējis. Otrā dienā Mārtiņš atsūtīja pateicības vārdus, pievienoju daļu no Mārtiņa rakstītā atbildes vēstulē:

“Sirsnīgs paldies, Anna!
Man ļoti palīdz atslābināšanās un apzināta elpošana.
Paldies par ieteikumu vingrot gultā. To jau sāku praktizēt [..]
Bet citādi Anna, esmu Dieva bērns un zinu, ka Dievs man nāk līdzi katru dienu, soli pa solim.”

Patiesi skumji un žēl, kad zemes dzīvi pāragri beidz ētiskas, morāli tīras personības. Sabiedrībai kopumā tas nenoliedzami ir zaudējums.

Anna Stepčenko, Latvijas Universitāte

Doris Scheer

In our project work (and we did quite a number of projects...) I always enjoyed talking to Martin in coffee breaks and over lunch. Not only because we were friends and shared private matters, but also because Martin was the person to bring us back down to earth - away from the project language and technical work issues. He made us see the people who we were working for and was very often the critical voice reminding us of our responsibility. It was not all serious talk, though, we also enjoyed light dinner talks, talking about trips we had been on, people we had met, books we came across and funny episodes we had encountered.

So all in all, I am really going to miss a good friend, and will keep all the lovely memories in my heart.

Thank you for the lovely family picture which shows Martin with his loved-ones being cared for and being surrounded by love and warmth.

Doris Scheer

Atvērta Baznīca

Mums Mārtiņa un viņa brīniškīgās kalpošanas loti pietrūkst!

Urzula Glienecke, PhD

Māris Gudriķis

Mārtiņš man vienmēr paliks atmiņā, kā cilvēks, caur kuru piedzīvoju Dieva mīlestību. Es gandrīz neko neatceros no tā, ko viņš ir teicis par ticības lietām, lai gan tieši viņš bija tas, kurš bija man līdzās laikā, kad sāku ticēt Jēzum, es tikai atceros, ka ļoti bieži gāju ar viņu runāties, kad Diakonija vēl atradās Jūrmalas ielā un saņēmu uzklausīšanu, pieņemšanu, mīlestību. Kad pats biju slimnīcā, viņš mani apciemoja un vienu reizi atceros, ka viņš man uzdāvināja apelsīnu. Atceros, ka viņš bija īsts zaļās tējas cienītājs, jo katru reizi, kad biju pie viņa mājās, viņš mani cienāja ar zaļo tēju. Pedējā saruna man ar Mārtiņu bija 19. aprīlī. 21.aprīļa vakarā man bija uz sirds un mēs vīru grupā lūdzām par Mārtiņu, lai tā Kunga prāts notiek. Mārtiņš vēl bija dzīvs, bet atceros, ka dažas dienas pirms viņa aiziešanas, es pamodos pa nakti un raudāju par Mārtiņu.

Māris Gudriķis

Maija Dobleniece

Mēs atvizmojam katrs savā starā.
Es zinu, ka mums nebūs svētvakara.
Jo māja mums no liepu lapām celta.
Tās visas -- sirds veidā, neviena nav no zelta.

Gitiņ,Tabita un Tom, Dievs remdēs sāpes un Mārtiņam lai tur augšā gaiši, gaiši.

Maija Dobelniece

Maija Hansen

Kad iepazinu Mārtiņu, viņš galvenokārt bija Tabitas lielais brālis. Reizēs, ka tikāmies Oldenburgā, kopā karstu tēju dzerot ar visu ģimeni dzīvojamā istabā, sarunas bieži bija nopietnas, teoloģiskas un man ļoti iespaidīgas.

Iepazīstot Mārtiņu mazliet tuvāk, atklājās viņa klusais humors ar mazo smīnu, viņa futbola interese un foršā mūzikas gaume. Viņa speciālā, šlenderīgā gaita, abas rokas iebāztas kordbikšu kabatās, vienreizēja.

Kā mācītāju Mārtiņu piedzīvoju ļoti reti, bet biju ļoti pateicīga, ka viņš bija vietā 1996.gadā, un izvadīja manu vecmammu Ģiģu meža kapos pie Rucavas. Viņš atrada mierinošus, mīļus vārdus un atceros smuko gaisotni pēc izvadīšānas, kad sēdējām visi kopā ārā manas vecmammas dzimtajās mājas dārzā.

Esmu domās ar jums, visu mīļu,

Maija

Sigita Urdze

Reizēm es draugiem un paziņām stāstu par ģimeni. Kad vēlos raksturot ļoti speciālu cilvēku, es parasti nosaucu Mārtiņu. To es turpināšu darīt.

Ar Mārtiņu iepazinos tikai tad, kad jau biju pieaugusi. Man viņš vienmēr bija ļoti iespaidīgs, jo rīkojās tā, kā runāja. Taipat laikā, viņš nemaz nešķita briesmīgs. Viņš bija tik silts, tik atvērts un pretimnākošs.

Viņa mājās vienmēr apkārt metājās futbola žurnāli. Tas padarīja viņu tik cilvēcīgu, tik pieejamu, tik "normālu". Tas viss kopā viņu man, savā veidā, padarīja par morālu paraugu. Paraugu, kas man neradīja nekādu spiedienu - tas nebūtu bijis viņam piemēroti; šajā ziņā tas bija ļoti viegls paraugs.

Šodien es sēžu šeit, tālu, Darmštatē. Un esmu pateicīga, ka varēju iepazīt Mārtiņu.

Sigita

Andrejs Urdze

Par Mārtiņu domājot tulīt redzu viņa smaidu - atvērtu, sirsnīgu, mīļu, labestīgu, mazliet piesardzīgu un tomēr reizē drošsirdīgu.

Viņš sevī apvienoja arī citā nozīmē divas puses - garīgo un praktisko. Tāpat kā savā laikā viņa tevs Paulis.

Viņš veica lielu darbu, neskatoties uz visiem ceļa sprunguļiem!

Lai nu viņa uzsāktais celš neizsīktu un Mārtiņš tā arī pats paliktu dzīvs - kaut mūsu atmiņās!

Andrejs

Anda Grambardt

Die Nachricht von Martins Tod ist sehr traurig und ich möchte euch mein herzliches Beileid aussprechen.

Martin verbinde ich in meinen Erinnerungen zuerst mit Tennisspielen, (weil bei einem frühen Besuch bei euch in Ohmstede der Fernseher mit der Tennisübertragung lief und alle intensiv dabei waren), natürlich mit Dartspielen und Biertrinken, dem Kulturzentrum hier in Oldenburg und auch mit unseren Versuchen in Liepaja und als herzenguten, lustigen, guten und niemals Herausforderungen scheuenden Menschen, der soviel Not minderte!

Ihr Lieben, ich denke an euch und wünsche von Herzen ganz viel Kraft und alles Liebe,

Anda

Klaus Looft

Martin Urdze ist ein Licht auf dem Weg der Nachfolge Jesu in diesem Jahrzehnt gewesen. Wir haben einen Bruder verloren. In Liepaja hat die Diakonie einen grossen Verlust erlitten.

the interdiac team

Mindaugas Kairys

Matthäus 9, 36 Und als er das Volk sah, jammerte es ihn; denn sie waren geängstet und zerstreut wie die Schafe, die keinen Hirten haben. 37 Da sprach er zu seinen Jüngern: Die Ernte ist groß, aber wenige sind der Arbeiter.

Liebe Brüder und Schwestern, liebe Freunde!

Mit großer Trauer habe ich heute vernommen, dass unser Bruder Pfarrer Martin Urdze heute von unserem Herrn Jesus Christus heimgerufen wurde. Unser erster Gedanke gilt der Familie, wir sind in Gedanken und Gebeten als Trauernde mit ihnen.

Eine Gemeinde hat ihren Hirten verloren und darf sich doch getröstet fühlen in der Gewissheit, dass der gute Hirte Jesus Christus sie in ihrer Not nicht alleine lassen wird. Im Einbringen der großen Ernte wird uns der selbstlose und fleißige Arbeiter sehr fehlen.

Ein geschätzter Kollege und Freund ist gegangen, dessen Rat und Austausch in unserer gemeinsamen diakonischen Arbeit ich schmerzlich vermissen werde. Wir hatten noch viele Zukunftspläne, aber unser Herr und Gott in seiner unermesslichen Weisheit hat anders entschieden.

Als Theologe, Pfarrer und unermüdlicher, den Menschen zugewandter Arbeiter auf dem weiten Feld der Diakonie wird Martin Urdze uns unvergessen bleiben.

Sein Weg auf Erden ist zu Ende gegangen. Uns bleiben die lebendige Erinnerung und der Auftrag seine Arbeit in der Zeit, die uns bleibt, weiterzuführen.

Pfarrer Mindaugas Kairys, Leiter des Landesverbandes der lutherischen Diakonie in Litauen

Olaf Kreitsmann

Unser Freund Jürgen hat mich am Freitag Abend mit der Nachricht, dass unser Martin diese Welt verlassen hat, tief berührt.

Ich leide mit euch und bin tief traurig über den Tod des Freundes, der meine erste bewußte Erinnerung in meinem Leben ist. In den letzten Tagen und Wochen habe ich mit Martin über WhatsApp ständigen Kontakt gehabt und wußte, dass dieser Moment kommen wird. Trotzdem ist der Tag an dem das Leben zu Ende geht dann eine Gewissheit, die einen die Verletzlichkeit unseres Seins und die Kraft der Liebe unter Freunden bewußt macht. Ich versuche Trost darin zu finden, dass ich mir bewußt mache, dass wir an einem Abend im Jahre 1980 schon einmal eine schreckliche Nachricht bekommen haben und danach das Geschenk von beinahe 41 Jahren mit schönen Momenten für Martin und alle seine Lieben da war. Unglaubliche Schaffenskraft in einer Gemeinde, die es ohne Martin nicht gäbe bleiben in Liepaja und hier in der Erinnerung vieler Unterstützer für immer erhalten.

Nie werde ich die schönen Tage vergessen, die wir bei meinen Besuchen in Liepaja hatten. Die wunderbare Hochzeit mit Aja und Martin, die für mich immer ein Symbol für ein großes Geschenk Gottes bleiben wird. Für mich bleibt die Erinnerung an soviel Stunden und Tage aus der Kindheit, unserer Jugend und dem Erwachsenenalter in denen ich etwas erleben durfte, was leider nicht jedem Menschen zuteil wird. Bedingungslose Freundschaft, Loyalität und ein beinahe blindes Vertrauen ineinander, das jedes Treffen auch nach längerer Zeit zu einem Moment gemacht hat, der so war, als wenn man sich am Vortag das letzte mal gesehen hätte.

Für Kerstin und unsere Kinder war Martin immer wenn er hier war ein Teil unserer Familie, manchmal mehr als es meine Geschwister waren.

Ich wünsche euch die Kraft, dass ihr diese Tage jetzt miteinander gut besteht. Ich weiß, dass Martins Platz in euren Herzen und in euren Erinnerungen mit Liebe und Licht umgeben ist.

Ich schicke euch alle Kraft und Zuversicht, die ich habe und bin mit meinem Herzen und meinen Gedanken bei euch.

Olaf

Niks Kadeģis

Viens no maniem pirmiem piedzīvojumiem ar Mārtiņu bija viņa dzimtās pilsētas VfB Oldenburg futbola spēles apmeklējums pirms apm. 40 gadiem ar Tomu. Abi brāļi ļoti atbalstīja šo komandu un dzīvoja līdzi kluba veiksmēm un neveiksmēm. Spēles laikā man uzkrita Mārtiņa maigi smaidošā nostāja iepretim komandas atkārtotai neveiksmei. Šo mīļi smaidošo nostāju pret ikdienas izpriecēm reizē ar nopietnību garīgos meklējumos saredzēju katru reizi, kad Mārtiņu satiku nākamajos gadu desmitus.

Vēlāk dzīvē viņš ar lielu mīļumu Liepājā apglabāja manu tēvu. Par to viņam vēlreiz gribu teikt paldies! Mārtiņu vienmēr atcerēšos ar šīm divām īpašībām- mīļu smaidu pret cilvēkiem un lielu nopietnību attiecībā pret Dievu.

Niks

Nicholas Tamagna

Agnus Dei | Mass in B minor

Nicholas Tamagna, New York. Recorded in Oldenburg, April 2021.

Dedicated to Martin'š while in the later stages of his illness.

Biogrāfija

Biographische Daten

Biography

Foto: Dāvids Birulis

  • August 27, 1960 - was born in Oldenburg, Germany, as the first child to Gita and Paulis Urdze. He was later joined by siblings Pēteris, Tabita and Toms. Pēteris died in 1982 in England in an automobile accident.
  • 1981 - 1988 - studied theology at universities in Neuendettelsau, Berlin and Hamburg.
  • 1990 - was ordinated as a pastor in the Latvian Ev. Luth. Church Worldwide.
  • 1991 - 1993 - studied to become a certified elder caregiver.
  • 1993 - 1995 - worked as an elder caregiver in a home for the elderly in Oldenburg.
  • 1995 - moved to Latvia and became the pastor for the Liepāja Diaconal Centre.
  • 1999 - became the pastor of the Ev. Luth. Church of the Cross congregation in Liepāja.
  • 1999 - married Aija Druvaskalne.
  • 2002 - began to also serve as the pastor for the Saraiķi Ev. Luth. Congregation.
  • From 2006 onward - served as chairman of the board for the Liepāja Diaconal Centre.
  • 2010 - Aija Druvaskalne-Urdze dies of cancer.
  • 2016 - split from the Evangelical Lutheran Church of Latvia in protest of its decision to ban the ordination of women.
  • 2017 - honoured as "Liepāja Citizen of the Year" for his work in organising and leading social projects for people with special needs.
  • 2020 - celebrated his 60th birthday.
  • April 23, 2021 - died at his home in Liepāja, Latvia, following a short but severe illness.
  • Martin wird am 27.08.1960 als erstes Kind von Gita und Paulis Urdze in Oldenburg geboren. Ihm folgen die Geschwister Peteris, Tabita und Toms. Peteris stirbt 1982 bei einem Verkehrsunfall.
  • 1981-1988 Studium der Theologie in Neuendettelsau, Berlin und Hamburg.
  • 1990 Ordination zum Pfarrer der ev.luth. Kirche außerhalb Lettlands
  • 1991 - 1993 Ausbildung zum examinierten Altenpfleger
  • 1993 - 1995 Altenpfleger in einem Pflegeheim in Oldenburg
  • 1995 Umzug nach Lettland, Pfarrer im Diakoniezentrum Liepaja
  • 1999 Pfarrer der ev.luth. Gemeinde "Krusta draudze" in Liepaja
  • 1999 Heirat mit Aija Druvaskalne
  • 2002 zusätzlich auch Pfarrer für die ev.luth. Gemeinde in Saraiķi
  • 2006 Benennung zum Vorsitzenden des Diakoniezentrums Liepaja
  • 2010 Tod seiner Frau Aija Druvaskalne-Urdze
  • 2016 Austritt aus der ev.luth. Kirche Lettlands, als Ausdruck seines Protests gegen den Beschluss, die Frauenordination zu verbieten
  • 2017 Ehrentitel zum "Bürger des Jahres" als Würdigung für seinen Einsatz für Menschen mit Behinderung in Liepaja
  • Martins 60. Geburtstag
  • Er stirbt am 23. April 2021 nach kurzer und schwerer Krankheit zu Hause in Liepaja.
  • 1960. gada 27. augustā piedzimst Oldenburgā, Vācijā. Gitas un Pauļa Urdzes pirmais bērns, vēlāk ģimenē piedzimst Pēteris, Tabita un Toms. 1982. gadā brālis Pēteris mirst auto katastrofā Anglijā.
  • No 1981. - 1988. gadam studē teoloģiju Vācijas augstskolās Neuendettelsau, Berlīnē un Hamburgā.
  • 1990. gadā tiek ordinēts par mācītāju Latvijas ev. lut. baznīcā ārpus Latvijas.
  • No 1991. - 1993. gadam izmācās par sertificētu veco ļaužu kopēju.
  • No 1993. - 1995. gadam strādā par veco ļaužu kopēju pansionātā Oldenburgā.
  • 1995. gadā pārceļas uz dzīvi Latvijā un kļūst par Liepājas Diakonijas centra mācītāju.
  • 1999. gadā kļūst par Liepājas Krusta ev. lut. draudzes mācītāju.
  • 1999. gadā salaulājas ar Aiju Druvaskalni.
  • 2002. gadā uzņemas arī mācītāja pienākumus Saraiķu ev. lut. draudzē.
  • No 2006. gada ieceļ par valdes priekšsēdētāju Liepājas Diakonijas centram.
  • 2010. gadā aiziet mūžībā sieva Aija Druvaskalne-Urdze.
  • 2016. gadā izstājas no Latvijas ev. lut. baznīcas, tā izsakot savu protestu pret tās lēmumu neļaut par mācītājām ordinēt sievietes.
  • 2017. gadā saņem goda titulu "Gada Liepājnieks" kā atzinību par viņu ieguldījumu, organizējot un vadot sociālos projektus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
  • 2020. gadā svin savu 60. dzimšanas dienu.
  • 2021. gada 23. aprīlī pēc smagas bet īsas slimošanas mirst savās mājās Liepājā.